tikainesakinevienam.lv

Viktors Igo (Victor Hugo)


Viktors Igo (dzimis 1802. gada 26. februārī Bezansonā, miris 1885. gada 22. maijā) bija franču romantisma rakstnieks. Igo darbojās arī dzejā, dramaturģijā un publicistikā. Iespējams, franču kultūrā augstāk tiek vērtēta Igo dzeja un dramaturģija, tomēr pārējā pasaulē viņš pazīstams kā romānu autors, no kuriem pazīstamākie ir “Parīzes Dievmātes katedrāle” (Notre-Dame de Paris, 1831), “Nožēlojamie” (Les Misérables, 1862), “Cilvēks, kas smejas” (L’Homme qui rit, 1869) autors.




Viktors Igo par muļķību


Pār tautu paceļas karaļi, pār karaļiem – karš, pār karu – mēris, pār mēri – bads, bet pāri visām sodībām – muļķība.

Viktors Igo par ciešanām un prieku


Ak vai, kas gan esam mēs, nožēlojami filozofi, kāda armijas virspavēlnieka priekšā? Tas pats, kas kāpostu un redīsu dobe salīdzinājumā ar Luvras dārziem. Bet kāda tam galu galā nozīme? Kā šīs pasaules vareno, tā arī mūsu – vienkāršo cilvēku mūžs pilns ļaunuma un labuma. Prieku vienmēr pavada ciešanas.

Viktors Igo par mīlestību


Mīlestība ir līdzīga kokam: tā aug pati no sevis, laiž dziļi saknes visā mūsu būtnē un joprojām zaļo, kad sirds jau ir salauzta.
Neizskaidrojamākais turklāt ir tas, ka akla kaislība ir visizturīgākā. Tā ir visspēcīgākā, kad ir neprātīga.

Viktors Igo par ciešanām un prieku


Pārmērīgas ciešanas, tāpat kā pārmērīgs prieks, izraisa spēcīgas jūtas, kas nemēdz būt ilgstošas. Cilvēka sirds nespēj palikt ilgi galējībās.

Viktors Igo par mīlestību


Nespēdams no tā nekādi atbrīvoties, vienmēr dzirdēdams tavu dziesmu dūcam ausīs, vienmēr redzēdams tavas kājas dejojam uz lūgšanu grāmatas, miegā aizvien juzdams, kā tava miesa pieskaras manējai, es vēlējos tevi atkal redzēt, pieskarties tev, zināt, kas tu esi, pārliecināties, vai tu atbilsti tam ideālajam tēlam, kāds man par tevi iespiedies atmiņā, bet varbūt arī tādēļ, lai, redzot īstenību, drupu drupās sabruktu mans sapnis. Lai būtu kā būdams, es cerēju, ka jaunais iespaids izkliedēs pirmo, jo šis pirmais man bija kļuvis nepanesams. Es tevi meklēju. Es ieraudzīju tevi. Ak, posts! Kad biju tevi redzējis pāris reižu, man gribējās tevi redzēt tūkstošiem reižu, es gribēju tevi redzēt vienmēr.

Viktors Igo par mīlestību


Taču viskvēlāk Kvazimodo savā dzimtajā katedrālē mīlēja zvanus, tie atmodināja viņa dvēseli, lika izplest kroplos spārnus, tik nožēlojami sasaistītus šaurajā alā, un dažbrīd darīja viņu laimīgu. Kvazimodo tos mīlēja un glāstīja, sarunājās ar tiem, saprata tos. Viņš pret visiem zvaniem izturējās ar sirsnību – no vidējā, smailā tornīša vismazākajiem zvaniem līdz pašam portāla lielajam zvanam. Vidējais zvanu tornītis un abi blakus zvanu torņi Kvazimodo likās trīs lieli būri, kurā iesprostoti putni, viņa paša uzaudzēti, dziedāja viņam vienīgajam. Taču tieši tie zvani padarīja Kvazimodo kurlu, bet mātes bieži vien mīl stiprāk tos bērnus, kuri tās visvairāk sāpinājuši.

Viktors Igo par cilvēku un vērtībām


Jaunākais brālītis, šis bez mātes un tēva palikušais mazais bērniņš, kas tik pēkšņi kā no debesīm bija iekritis Kloda rokās, viņu pilnīgi pārvērta. Viņš pēkšņi atjauta, ka pasaulē pastāv vēl kaut kas cits bez Sorbonas zinātniskajām teorijām un Homēra vārsmām, ka cilvēks alkst sirsnības, ka dzīve bez maiguma un mīlestības ir tikai čīkstošs mehānisms.

Viktors Igo par draudzību


– Vai jūs zināt, kas ir draudzība?
– Tas nozīmē būt brālim un māsai, būt divām dvēselēm, kas saskaras, nesaplūstot kopā, būt vienas rokas diviem pirkstiem.


2 lapa no 9123...Pēdējā lapa »

atbalstīt projektu




reklāma citātu kartotēkā