Grāmata gan pieder autoram, taču kā domas iemiesojums – bez pārspīlējuma var teikt – tā ir visas cilvēces īpašums.

pārpublicēts no jzb.lv

Cilvēkiem netrūkst spēka, viņiem trūkst gribas.

Augstākā laime dzīvē ir pārliecība, ka tevi mīl, mīl tevis paša dēļ vai, precīzāk sakot, par spīti tev pašam.

Mīlestība ir kā sūklis: kad tas ir piesūcies ar ūdeni, tam var līt virsū vesela jūra un nepapildināt tā saturu ne ar pilienu.

Mīlestība ir līdzīga kokam: tā aug pati no sevis, laiž dziļi saknes visā mūsu būtnē un joprojām zaļo, kad sirds ir jau salauzta.

Divu mīlnieku sirdis ir visskaistākā dzeja, divu mīlnieku skūpsti ir viskrāšņākā mūzika.

Cik noskumusi ir dvēsele, ja tā noskumusi mīlestības dēļ! Kāds tukšums, ja trūkst būtnes, kas viena pati aizpilda visu pasauli!

Mīlēt vai būt mīlējušam – ar to pietiek. Neprasiet nekā vairāk! Mēs neatradīsim citu pērli tumšajos dzīves atvaros. Mīlestība ir piepildījums.

Mīļotās sievietes smaidam piemīt mirdzums, kas redzams pat tumsā.

Lai būtu pilnīgi laimīgs, nepietiek laimi iegūt – to vajag nopelnīt.

Viss mūsu liktenis ir krustceles, un ir drausmīgi grūti izraudzīties virzienu…

Lai veidotu nākotni, nekas nav tik nepieciešams kā sapnis par to.

Vārdam ir robežas, domai robežu nav.

Pasaulē ir divas laimes: viena maza – pašam būt laimīgam, otra liela – paradīt laimīgus pēc iespējas vairāk cilvēku.