Divi vissmagākie pārbaudījumi, kas sastopami garīgās attīstības ceļā, – pacietību gaidīt uz īsto brīdi un dūšu nepievilties redzētajā.

Normālība ir tikai un vienīgi kopīgas vienošanās jautājums. Proti, ja lielākā daļa cilvēku kaut ko uzskata par pareizu, tad ar laiku tiek pieņemts, ka tā tas arī ir.

Tie daži, kas savus sapņus īsteno, mums pārējiem liek justies kā gļēvuļiem.

Jebkura sagadīšanās patiesībā ir slepens vēstījums.

Cilvēki nekad nemācās no dzirdētā, viņiem pašiem viss jāpiedzīvo.

Viena piedzīvojumiem bagāta diena ir tūkstoš reižu vērtīgāka nekā viena bezrūpīga un ērtību nodrošināta diena.

Beidz vienreiz visu laiku domāt, ka esi kādam ceļā, ka tu traucē cilvēkus, kas tev līdzās! Ja kādam kaut kas nepatīk, lai sūdzas! Bet, ja sūdzēties nepietiek drosmes, – tā ir viņa paša vaina!

Starp nodomu un rīcību pastāv liela atšķirība.

Parasti cilvēki nomirst tieši tad, kad to vismazāk gaida.

Bet kurš gan šajā pasaulē, kur ikvienam visiem spēkiem ir jācīnās par izdzīvošanu, bija tiesīgs spriest labu vai sliktu par cilvēkiem, kas nolēmuši mirt?
Neviens nebija tiesīgs. Tikai katrs pats zināja savu ciešanu lielumu, spēja novērtēt, vai viņa dzīvei ir jēga vai nav.

Īsta mīlestība mainās reizē ar laiku, tā aug un atrod jaunus izteiksmes veidus.

Vislielākais ārprāts, ko cilvēki piedzīvo, ir mīlestība.

Jo laimīgāks cilvēks varētu būt, jo nelaimīgāks viņš ir.

Tagadne ir vienīgais, kas mums pieder, un īsa tā ir visiem. Lai gan daži, protams, tic, ka pagātne ir tur, kur tie šo to uzkrājuši, un nākotne – kur tie uzkrās vēl vairāk.

Ikviens, kas dzīvo pats savā pasaulē, ir traks. Kā, piemēram, šizofrēniķi, psihopāti vai maniaki. Vārdu sakot, cilvēki, kas atšķiras no citiem.