tikainesakinevienam.lv

Sānsolis



Paulu Koelju par dzīvi un rutīnu


Kad iestājas nakts un visi aizmieg, krītu izmisumā. Mani nomāc domas par dzīvi un nāvi, par mīlestību un tās neesamību, par to, ka viss jaunais drīz vien pārvēršas ieradumā. Mani uztrauc sajūta, ka izniekoju labākos dzīves gadus un ļaujos rutīnai, kas turpināsies līdz pat nāvei, bet man ir bailes pieņemt svešo, lai cik aizraujošas dēkas tas solītu.

Paulu Koelju par ciešanām


Otra cilvēka nelaime allaž nedaudz atvieglina mūsu pašu ciešanas.

Paulu Koelju par depresiju


Mīļā depresija, netuvojies! Nedari man pāri! Ej pie citiem, kam ir daudz vairāk iemeslu nostāties spoguļa priekšā un žēloties: “Cik tukša dzīve!” Es tevi sakaušu, gribi vai negribi.

Paulu Koelju par pašapziņu


Mēs neesam tie, kas vēlamies būt. Mēs pielāgojamies sabiedrības prasībām. Mēs uzklausām vecākus. Jā, mēs nevienu nevēlamies pievilt, jo pār mums valda milzīga vajadzība tikt mīlētiem. Tāpēc nosmacējam to, kas mūsos ir labākais, un gaisma mūsu dvēselēs drīz vien pārvēršas par briesmoni, kas mūs vajā nakts murgos. Šis briesmonis ir mūsu neīstenotie darbi, garām palaistās iespējas.

Paulu Koelju par mīlestību


Mīlestība nav tikai jūtas, tā ir māksla. Un, tāpat kā jebkurā mākslā, ar iedvesmu vien ir par maz, jāiegulda arī liels darbs.

Paulu Koelju par vērtībām


Apstājos un apsēžos uz kāda autobusu pieturas soliņa. Vēroju cilvēkus, kas ierodas vai dodas prom, visi izskatās ļoti aizņemti ar savām mazajām pasaulītēm, tik mazām, ka tās viegli satilpst mobilajā telefonā, pie kura tie turas kā pielipuši.



atbalstīt projektu




reklāma citātu kartotēkā