“Mīļo, Edgar,” viņa sacīja laipni pārmetošā balsī, “man ar jums jābaras. Es dzirdu, jūs atkal stipri dzeriet.”
“Jā, madām. Es dzeru. Tiesa gan. Stipri.”
… manī ir it kā velns, kuru nevaru un nevaru nomākt. Tas mani uz galvas iegrūž purvā atpakaļ, kad jau domāju: nu esmu izbridis malā.”
“Es nevaru teikt, ka esmu kā bērns, kas nezina, kas ļauns, kas labs. Bet man uznāk tāds nelabs.. tāda griba.. un tad viss sajūk… aizmirstas… un tas sliktais izliekas tik labs… un es degu pēc tā… un turos pretim… iegāzos… un beigts…”

Kādēļ ar neizdevušos dzīvi nevar darīt tāpat kā ar neizdevušos cimdu: izārdīt un adīt no jauna.

Mīlestību drīkst pirkt tikai ar mīlestību. Cits viss ir veikals un noziegums.

Žogam, ko prāts uzceļ, jūtas viegli kāpj pāri.

Nekas mūs tā nepaceļ un turklāt neievaino, kā citu sāpes par mūsu likteni.

Nekas neatsaldē cilvēku no cilvēka ātrāk un pilnīgāk kā spītīgi atraidīta labvēlība.

Mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods.

Kādēļ ar neizdevušos dzīvi nevar darīt, tāpat kā ar neizdevušos cimdu: izārdīt un adīt no jauna?

Mans zelts ir mana tauta,
Mans gods ir viņas gods!

Cilvēka dvēsele nav stikla glāze, kurā var ieliet netīru ūdeni, izskalot un atkal no tās dzert vīnu. Cilvēkam arvien no apkārtnes kaut kas pielīp.

…mēs nekad skaidri nezinām, kur mūsu nevarēšana beidzas un mūsu negribēšana iesākas.