Tikai iztēle? Protams, šī pasaule pastāv tikai tavā iztēlē. Vai tad tu to biji aizmirsis?

Vienīgais, kas sagrauj sapņus ir kompromiss.

Mēs esam tilts pāri Mūžībai, arka virs jūras, radīti mūsu priekam, izzinādami dzīves noslēpumus, izvēlēdamies nelaimes, metot izaicinājumu neticamām iespējām, vēl un vēlreiz sevi pārbaudīdami, mācīdamies mīlestību un mīlestību, un MĪLESTĪBU!

Kur nav dvēseliskas tuvības, nav arī izsmalcinātākā seksa.

Cik viegli paust līdzjūtību, ja tie, kam draud nepatikšanas, esam mēs paši.

Vienīgā realitāte ir Dzīve! Dzīve rada apziņai brīvu iespēju izvēlēties gan bezformību, gan neierobežotu daudzveidību formu triljonos, jebkuru formu, kāda vien ienāk prātā.

Īstās mājas ir mūsos. Lai kurp arī mēs neietu.

Nāve mūs šķir ne vairāk kā dzīve. Kaut kur dziļi sirdī katrs no mums apzinās mūžības likumus, un viens no likumiem skan: mēs allaž atgriezīsimies pie tiem, kurus mīlam, neatkarīgi no tā, vai šķiramies uz nakti, vai līdz nākamajām dzīvēm.

Karš. Slepkavībām un grautiņiem mēs esam iztriekuši tik daudz naudas! Mēs taisnojamies, saucot to par Aizsardzību, izplatot bailes un naidu citos cilvēkos un valstīs, kuras mums nepatīk. Ja viņiem parādās valdība, kuru mēs neatzīstam par sev labu esam, un viņi ir pietiekami vāji, mēs viņus sakaujam. Pašnoteikšanās mums, bet ne jau viņiem.

Dzīve tiek dota, lai mācītos un izklaidētos. Mēs paši sev radām problēmas, lai pārbaudītu tajās savus spēkus.

Kļūdu nemēdz būt. Notikumi, kurus mēs piesaistām savai dzīvei, lai cik tie nepatīkami būtu ir vajadzīgi, lai mēs iemācītos to, ko mums nepieciešams iemācīties. Lai kāds arī būtu mūsu nākošais solis, tas jāsper, lai nokļūtu tur, kur esam izvēlējušies iet…

Salauziet savu iedomu uzliktās važas, un jūs salauzīsiet arī važas, ko uzliek ķermenis.

Neko no tā, ko gribi savā dzīvē saglabāt – nekad neuztver kā tev pienākošos, pašsaprotamu lietu!

Ja tu kādreiz kļūsi laimīgs, tad ne jau pateicoties tavām pastāvīgajām domām par sevi, drīzāk otrādi. Līdz tam laikam, kamēr tavā dzīvē neatradīsies vieta kādam, kurš būtu tev tikpat svarīgs kā tu pats, tu vienmēr būsi vientuļš, nemitīgi meklēsi un zaudēsi.

Ja cilvēks ir pietiekoši nežēlīgs, tāds, kas pārlieku pretojas dzīves iespējām, pat viņa radniecīgā dvēsele atkāpjas, atstājot viņu vienu, gaidīdama citu dzīvi, kad atkal varētu no jauna satikties.