Jānoiet garš ceļš, lai iemācītos mīlēt citu cilvēku.

Pretstats vientulībai nav kopdzīve, bet gan garīgā tuvība.

Galu galā mācība ir nevis tajā faktā, ka mēs zaudējam vispār, bet gan – kā zaudējam un kā mēs šī zaudējuma dēļ maināmies. Ko agrāk nezināmu paņemam sev, lai izmantotu citās spēlēs. Zaudējums ir arī savā ziņā uzvara.

Neesmu īsti pārliecināts, ka šī planēta ir mūsu mājas. Vei tev kādreiz ir bijusi sajūta, ka uz zemes esi tūriste? Tu ej pa ielu, un pēkšņi tev šķiet, ka visapkārt atrodas kustīgas pastkartes. Lūk, kā cilvēki te dzīvo, – lai pasargātos no lietus un sniega, viņi mīt lielās mājās jeb vienkārši kastēs, kam malās izgriezti caurumi, pa kuriem var redzēt laukā. Viņi pārvietojas dažādu krāsu mazākās kastēs ar riteņiem apakšā. Šī kastīšu kultūra viņiem nepieciešama tāpēc, ka ikviens cilvēks uztver pats sevi par indivīdu, kas ieslēgts kastē, kuru sauc par ķermeni. Rokas un kājas, un pirksti vajadzīgi, lai darbotos ar zīmuļiem un pildspalvām, un darbarīkiem. Valoda nepieciešama tāpēc, ka cilvēki aizmirsuši, kā sazināties, un acis – tāpēc, ka viņi aizmirsuši, kā skatīties. Dīvaina maza planēta.

Sapņus iznīcina vienīgi kompromiss.

Jāsaglabā tās vērtības, kas mums svarīgas. Pretējā gadījumā visi pasaules sasniegumi neļaus justies labi, nenesīs laimi. Ja kāds apsolīs tev miljonu “čaukstošo”, lai tu pārietu ielu, un “čaukstošie” tev neko nenozīmēs, vai tu iesi pāri ielai? Bet kā būs tad, ja piesolīs simt miljonus?

Jo vairāk civilizācija attīstās, jo vairāk tehnika sāk valdīt pār mums, cilvēkiem.

Viena daļa mūsos vienmēr ir novērotāja, un, lai kas notiktu, tā vēro. Tai neiteresē, vai esam laimīgi vai nelaimīgi, slimi vai veseli, vai dzīvojam vai mirstam. Tā visu laiku vērtē, vai esam nozīmīgas cilvēciskas būtnes.

Mājas – tas ir viss, ko pazīstam un mīlam. Mājas vienmēr it kopā ar mums, vienalga, kur atrastos.

Ja kaut vienai cūkai no miljona piešķir izredzes uz apcerīgu dzīvi, nevis to sakapā manām brokastīm, ir vērts atteikties no gaļas.

Tev nekad netiek dota vēlēšanās, ja netiek dots arī spēks to piepildīt.

Tikai iztēle? Protams, šī pasaule pastāv tikai tavā iztēlē. Vai tad tu to biji aizmirsis?

Vienīgais, kas sagrauj sapņus ir kompromiss.

Mēs esam tilts pāri Mūžībai, arka virs jūras, radīti mūsu priekam, izzinādami dzīves noslēpumus, izvēlēdamies nelaimes, metot izaicinājumu neticamām iespējām, vēl un vēlreiz sevi pārbaudīdami, mācīdamies mīlestību un mīlestību, un MĪLESTĪBU!