Darbīgs cilvēks līdzīgs viļņojošam ūdenim, kas gan sadauza brīžam kādu laivu, bet nogludina arī klintis un aizsargā sevi no sapūšanas.

Mīlestībai ir gan visaugstākās debesis, bet līdzās turpat arī visdziļākā elle.

Par savu tuvāku labu izstāsti, slikta nezini; jo vai nenovērsīsi acu no cita netīrumiem, lai tajos neskatītos, bet kāpēc gan lai mēli vazātu pa tādiem pašiem netīrumiem?

Ja tu gaidi par savu darbu spriedumu no citiem, tad neesi tai darbā vēl pilnīgs, bet tikai māceklis.

Taisnība tādu darbu nestrādā, kur jālokās, jo viņai stīva mugura.

Cilvēkam vajag būt ka dārgam, mirdzošam akmenim, kas nezina savu vērtību, bet tikai mirdz.

Vējā augušam kokam – stipras saknes.

Ir lieli darbi darīti, bet tie nebūs mazāki, kas vēl tiks darīti.

Mīlestība ir medus, un, kura muša vien tur uzmetas to baudīt, tu arī tur iestieg un netiek vairs nost.

Ja tu ieraugi pats savas vakarējās kļūdas un tās pārlabo, tad tu neesi vakarējais, bet, ja ieraugi un tomēr nepārlabo, tad esi mazāk vēl nekā vakarējais.

Kas sevi pašu pārvar, ir stiprāks nekā tas, kas kurš pārvarējis visstiprāko vīru.

Cilāta dzelzs nerūsē, darbināts prāts nenoveco.

Kas nekā nezina, tas nezina arī, protams, tā, ka viņš nekā nezina.

Dari pats, spried pats, un lai tevi nebiedē citu spriedums.