Saknes pazemē neprasa atalgojumu par to, ka tās padara zarus auglīgus.

Prāts, kas balstās tikai uz loģiku, ir kā nazis, kas sastāv tikai no asmeņa. Tas liek asiņot rokai, kas to lieto.

Uz mana galda guļ vijoles stīga. Tā ir brīva. Es pagriežu vienu tās galu, un tā reaģē. Tā ir brīva. Taču tā nav brīva darīt to, kam vijoles stīga ir paredzēta – radīt mūziku. Tad nu es to paņemu, iestiprinu savā vijolē un cieši nostiepju. Tikai tagad tā ir brīva būt par vijoles stīgu.

Ir mīlestība, kura brīvi plūst debesīs. Šī mīlestība sasilda sirdi. Taču ir arī mīlestība, kura izkūst ikdienas darbos. Šī mīlestība dod siltumu ģimenei.

Mana sirds triec savas bangas pret pasaules krastu un raksta tur ar savu asaru zīmēm vārdus: “Es tevi mīlu!”

Zivs ūdenī ir klusa, dzīvnieks zemes virsū ceļ troksni, putns gaisā vītero. Bet cilvēks sevī glabā jūras klusumu, zemes troksni un gaisa mūziku.

Cilvēks ir ļaunāks par zvēru, kad viņš kļūst zvērs.

Protams, bez ziediem es varētu iztikt, bet tie man palīdz saglabāt cieņu pašam pret sevi, jo tie apliecina, ka es pilnībā neesmu ikdienas rūpju sasaistīts. Tie – manas brīvības apliecinājums.

Noraudams ziedlapiņas, tu neiegūsti zieda skaistumu.

Ja tu lej asaras par to, ka nav saules, tad neredzēsi ari zvaigžņu. Kas pārāk daudz domā par to, kā darīt labu, tam neatliek laika būt labam.

Stāvot pie jūras un tikai tajā lūkojoties vien, to pārpeldēt nevar.

Neliec staigāt savai mīlai virs bezdibeņa tikai tāpēc, ka tas ir dziļš.

Vienreiz mēs sapņojām, ka esam svešinieki. Mēs pamodāmies, lai atskārstu, ka esam mīļi viens otram.

Kā dziesma vienkārša ir mūsu mīla.

Ir mīlestība, kas brīvi ceļas debesīs.
Šī mīlestība sasilda dvēseli.
Un ir mīlestība, kas iestrāvo ikdienā.
Šī mīlestība ienes siltumu ģimenē.