TikaiNesakiNevienam.lv


Paisums (grāmata)




Inga Ābele par cilvēkiem

Esamība par daudz prasa no cilvēka, no šī sarežģītā būvējuma, nervu kamola ar sirdi, smadzenēm, acīm, – kā lai aizmirstas? Nemitīga cīņa, notikumu virpulis, tieksmes, domas, instinkti, atbildība – un, ja ne, tad vismaz nojausma īsu mirkļu plaiksnos. Paceļot roku, lai pārslēgtu TV kanālus, izņemot siermaizes no tostera vai pārpildītā krustojumā ieraugot sarkano gaismu un turpinot braukt. Vai tad, kad pēc ilgas prombūtnes atkal esi dzimtenē un, skatīdamies zīdainajās niedrēs, pār kurām pārskrien mākoņa ēna, domā – kurš ir tas, kas to visu redz?



Inga Ābele par dzīvi

Dažkārt prātīgāk likās nekur neiet, nelasīt un neko neteikt. Jo šī pasaule ir kā mozaīkas stikliņi, ko kaleidoskopā groza mazulis. Pagrieziens – kaut kas skaists. Pagrieziens – kaut kas cits, bet vienalga skaists. Viņa zina, ka simetrisko ornamentu kaleidoskopā veido spoguļu sistēma, spoguļi pie visa vainīgi, tie prot tikai simetriski, pārāk simetriski. Tik simetriski, ka bail. Tik simetriska ir tikai nāve, patiesi, tik simetriska nevar būt patiesība. Bet spoguļi citādi nemāk.



Inga Ābele par neatlaidību

Klauvē – un tev taps atvērts. Varbūt ne gluži atvērts taps, bet kaut kas noteikti mainīsies – ja tas spēj tevi priecēt. Varbūt cits tapešu raksts. Cits stāvs. Cita smarža. Cita perspektīva. Un cita glezna. Ja nu reizēm dzīslās iesveļ neprātīga cerība, tad varbūt tajā mirklī, kad vilcienā latviski lasi kādu tulkotu grāmatu, un mazā zibens plaikšņa ilguma brīdī pēkšņi atskārt, ka saproti autoru un galveno varoni, redzi tulkotāja dzīvi. Visas šīs trīs esmes uz mirkli savietojas tevī, ne lineāri, bet nolemtā izgaismotā lokā. Tu tiec iekšā un piepeši redzi cauri aizsalušam ezeram līdz gruntij, līdz zemstraumju dusēšanai starp nekustīgiem ūdensziediem. Tad pāršķir lappusi – un viss pazūd, tu esi sevī, tev ir jāpērk bērniem piens un sunim sirds – sarkana, milzīga vērša sirds un jānes mājās, tev jābūt medniekam, jo apkārt tik stingi ziemīgi lauki, naidīgi visam siltajam, visam dzīvajam.



Inga Ābele par attiecībām un mīlestību

Šī pasaule ir manas mājas. Šeit es izvēlos cilvēku, kurš mani vēros daudz dienu un nakšu, – vai to sauc par mīlestību? Esmu piekususi. Priecīga. Tad – skumja. Saplosītiem vaibstiem, neglīta un laimīga. Jauna. Pusmūža. Un veca. Un kāds grib mani vērot. Arī tādu. Visādu. Vienmēr. Mīlestība. Varbūt tas ir vērojums?



Inga Ābele par mīlestību

Mīlestība nav tavā varā. Tā atnāk un ir tevī. Un tu savādāk nevari. Tu atkal esi viena gabala. Tev nav jautājumu.





Privātuma politika