Vairumam cilvēku ir neierobežotas spējas uzskatīt lietas par pilnīgi patiesām.

Tikai viens nostūris Visumā var tikt uzlabots pilnīgi droši – un tas esi tu pats.

Bērnišķīgs pieaugušais nav neattīstījies cilvēks; tieši pretēji, tas ir cilvēks, kas turpinājis savu attīstību, kamēr pārējie pieaugušie ietinuši sevi pusmūža ieradumu un aizspriedumu kokonā.

Ikviens, kas vēlas darīt ko labu cilvēcei, saskaras ar vispārēju naidu.

Ieradums padara greznas nodarbes par apnicīgām un ikdienišķām vajadzībām.

Līdz desmit gadu vecumam mēs visi esam ģēniji.

Vārdi, vārdi, vārdi! Tie nogalinās. Trīs ceturtdaļas no laika mēs nedomājam par lietām, bet par to aizstājējvārdiem.

Laimi ir grūti iemācīties, vēl grūtāk – citu cilvēku laimi.

Pie neaizsniedzamās patiesības var nokļūt pēc ļoti garas kļūdu virtenes.

Ļaudis apreibina sevi ar darbu, lai neredzētu to, kādi tie ir patiesībā.

Pats šokējošākais karā ir tas, ka tā upuri un rīki ir individuāli cilvēki, turklāt šie indivīdi ir politisko līgumu vārdā lemti nogalināt vai būt nogalinātiem svešos strīdos.

Varbūt ciest ir labi. Vai mākslinieks ko radītu, ja būtu laimīgs? Vai tas vispār gribētu ko darīt? Kas galu galā ir māksla, ja ne protests pret dzīves skarbumu?

Dievs nav savienojams ar mehānismiem, zinātnisko medicīnu un vispārējo laimi. Tev jāizvēlas. Mūsu civilizācija jau izvēlējusies mehānismus, zinātnisko medicīnu un laimi.

Dzīrēm jābūt svinīgām un retām, citādi tās pārstāj būt dzīres.

Sakāmvārdi ir banāli, līdz to patiesums nav piedzīvots personīgi.