tikainesakinevienam.lv

Mīts par Sīsifu (grāmata)


“Mīts par Sīsifu” (1942) vienmēr ticis uzskatīts par absurda tēmas atrisinājuma augstāko punktu Kamī mantojumā. Ierasti uzdotais jautājums par to, ka vienīgā nopietnā filozofijas problēma ir pašnāvības problēma, ar ko Kamī sāk sarunu par absurdu, iezīmējas kā urdošais — kam pieder mana dzīve?

avots: jumava




Albērs Kamī par zinātni


Lūk, te ir koki, un es pazīstu to raupjumu, un es pazīstu ūdens garšu. Zāles smaržas un zvaigznes naktī, dažos vakaros, kad sirds norimstas, – kā gan lai noliegtu pasauli, kuras varenību un spēkus es sajūtu? Tomēr visa šīs zemes zinātne man nedos neko, kas spētu pārliecināt, ka šī pasaule pieder man. Jūs man to aprakstīsiet un iemācīsiet mani to klasificēt. Jūs citu pēc cita nosauksiet tās likumus, un savās zināšanu alkās es piekritīšu, ka tie ir patiesi. Jūs atšifrējat tās mehānismus, un manas cerības aug augumā. Pēdējā posmā jūs man mācāt, ka šis varenais un krāsainais universs ir sadalīts atomos un pats atoms ir sadalīts elektronos. Tas viss ir labi, un es gaidu, ka turpināsiet. Bet jūs man stāstāt par neredzamu planētu sistēmu, kurā elektronus pievelk kodols. Jūs man skaidrojat šo pasauli ar attēlu. Tad atzīstu, ka esat nonākuši pie poēzijas: es neuzzināšu nekad. Vai man pietiek laika būt par to sašutušam? Jūs jau esat mainījuši teoriju. Tādējādi zinātnes, kuru uzdevums ir man visu iemācīt, galu galā beidzas ar hipotēzi, skaidrība pagaist metaforā, neskaidrība izkūst mākslas darbā. Vai man bija vajadzīgi tik daudzi pūliņi? Pakalnu maigās līnijas un vakara roka uz satrauktās sirds man iemāca daudz vairāk. Es saprotu: ja arī ar zinātnes palīdzību varu aptvert parādības un tās citu pēc citas nosaukt, tāpēc vien vēl nespēju aptvert pasauli. Ja spētu ar pirkstu iztaustīt visu tās reljefu, es par to nezinātu vairāk.

Albērs Kamī par cilvēku


Par ko gan es varu sacīt: “Es to zinu!” Es sajūtu sevī sirdi, varu to pārbaudīt un spriest, ka tā eksistē. Šai pasaulei es varu pieskarties, un es spriežu, ka tā eksistē. Tur arī beidzas visas manas zināšanas, pārējais ir konstrukcija. Jo, ja mēģinu aptvert savu Es, par kuru esmu pārliecināts, ja mēģinu to definēt un rezumēt, tas pārvēršas vien ūdenī, kas iztek caur pirkstiem. Es varu zīmēt citu pēc citas visas sejas, ko tas spēj rādīt, arī visas tās, kuras tam tiek dotas, tā audzināšanu, tā izcelsmi, tā kvēli vai klusēšanu, diženumu vai zemiskumu. Bet sejas nevar saskaitīt kā aritmētikā. Pat šī sirds, kas ir mana, vienmēr man paliks neatšifrējama. Starp manu pārliecību par paša eksistenci un saturu, kādu pūlos šajā pārliecībā ielikt, pastāv bezdibenis, ko nekad nevarēs piepildīt. Es palikšu svešinieks sev pašam uz visiem laikiem.

Albērs Kamī par dzīvi


Cilvēkam saprast pasauli nozīmē to reducēt uz cilvēcisko, uzspiest tai savu zīmogu. Kaķa universs nav skudru pūžņa universs.

Albērs Kamī par dzīvi


Dažkārt dekorācijas sagrūst. Piecelšanās, tramvajs, četras stundas kantorī vai fabrikā, maltīte, tramvajs, četras stundas darba, maltīte, miegs: pirmdien, otrdien, trešdien, ceturtdien, piektdien, sestdien vienādā ritmā – šis ceļš lielākoties tiek noiets bez pūlēm. Taču kādu dienu parādās “kāpēc?”, un viss sākas šajā izbrīna iekrāsotajā nogurumā. “Sākas” – tieši tas ir svarīgi. Nogurums rodas automātiskas dzīves darbību beigās, bet reizē tas atklāj apziņas kustību. Tā pamostas un izraisa tālāko. Tālākais ir vai nu neapzināta atgriešanās ķēdē, vai arī pilnīga pamošanās.

Albērs Kamī par sākumu


Jebkurai lielai darbībai un jebkurai lielai domai iesākums ir smieklīgs. Lieli darbi bieži vien piedzimst ielas pagriezienā vai restorāna priekštelpā.

Albērs Kamī par zināšanām


Nevienas patiesas zināšanas nav iespējamas. Var tikai aizvien lielākā skaitā parādīties šķietamības un atklāties izjūtu klimats.

Albērs Kamī par jūtām


Tāpat kā lieli darbi, dziļas jūtas vienmēr nozīmē vairāk, nekā spēj apzināti pasacīt.

Albērs Kamī par zinātni


Lūk, te ir koki, un es pazīstu to raupjumu, un es pazīstu ūdens garšu. Zāles smaržas un zvaigznes naktī, dažos vakaros, kad sirds norimstas, – kā gan lai noliegtu pasauli, kuras varenību un spēkus es sajūtu? Tomēr visa šīs zemes zinātne man nedos neko, kas spētu pārliecināt, ka šī pasaule pieder man. Jūs man to aprakstīsiet un iemācīsiet mani to klasificēt. Jūs citu pēc cita nosauksiet tās likumus, un savās zināšanu alkās es piekritīšu, ka tie ir patiesi. Jūs atšifrējat tās mehānismus, un manas cerības aug augumā. Pēdējā posmā jūs man mācāt, ka šis varenais un krāsainais universs ir sadalīts atomos un pats atoms ir sadalīts elektronos. Tas viss ir labi, un es gaidu, ka turpināsiet. Bet jūs man stāstāt par neredzamu planētu sistēmu, kurā elektronus pievelk kodols. Jūs man skaidrojat šo pasauli ar attēlu. Tad atzīstu, ka esat nonākuši pie poēzijas: es neuzzināšu nekad. Vai man pietiek laika būt par to sašutušam? Jūs jau esat mainījuši teoriju. Tādējādi zinātnes, kuru uzdevums ir man visu iemācīt, galu galā beidzas ar hipotēzi, skaidrība pagaist metaforā, neskaidrība izkūst mākslas darbā. Vai man bija vajadzīgi tik daudzi pūliņi? Pakalnu maigās līnijas un vakara roka uz satrauktās sirds man iemāca daudz vairāk. Es saprotu: ja arī ar zinātnes palīdzību varu aptvert parādības un tās citu pēc citas nosaukt, tāpēc vien vēl nespēju aptvert pasauli. Ja spētu ar pirkstu iztaustīt visu tās reljefu, es par to nezinātu vairāk.



atbalstīt projektu




reklāma citātu kartotēkā