Pats svarīgākais visā pasaulē ir zināt kā piederēt pašam sev.

Ticība otra cilvēka godīgumam ir pietiekami svarīgs apliecinājums paša godīgumam.

Katrs godīgs cilvēks labprātāk šķiras no sava godīguma nekā no tīras sirdsapziņas.

Slinkums uz priekšu kuļas tik lēni, ka nabadzība to ātri panāk.

Cilvēks maldās nevis tādēļ, ka nezina, bet gan tādēļ, ka iedomājas sevi zinošu.

Nav gala mūsu zinātkārei, prāta apmierinātība liecina par tā aprobežotību vai pagurumu.

Par vērtību mēs saucam nevis to, kas nāk no lietām pašām, bet to, ko tajās ieliekam.

Kam nenākas ciest slāpes, tas nedzers ar baudu.

Vislielākais, kas vien ir pasaulē, ir prast piederēt sev pašam.

Ja kāds ir kārtīgs cilvēks tikai tādēļ, ka par to uzzinās citi un, to uzzinājuši, viņu vairāk cienīs; ja kāds veic labus darbus tikai tādēļ, lai par to uzzinātu citi, tad tas nav cilvēks, no kura var sagaidīt daudz laba.

Cilvēki nekam netic tik cieši kā tam, ko viņi vismazāk zina; un neviens neuzstājas tik pārliecinoši kā tie, kas stāsta pasakas.

Pārticība un nabadzība ir atkarīga no priekšstata, kas katram par tām ir: bagātība, slava un veselība ir brīnišķīga un patīkama tikai tiktāl, ciktāl tās par tādām izjūt tas, kuram tās ir. Katrs jūtas labi vai slikti atkarībā no tā, ko viņš domā par savu stāvokli. Apmierināts ir nevis tas, kuru citi uzskata par apmierinātu, bet tas, kurš pats sevi uzskata par tādu. Tādēļ tikai paša cilvēka ticība un būtiska un patiesa.

Cilvēks ir ļoti nesaprātīgs. Viņš nav spējīgs radīt pat blakti, bet dievus rada veseliem dučiem.

Neviens kuģa stūrmanis nepilda savus pienākumus, atrazdamies krastā.

Plāna radīšana bieži vien ir iedomīga un plātīga garīgā nodarbošanās, ar ko sev piešķiram radoša ģēnija izskatu, prasot no citiem to, ko paši nevaram veikt, nopeļot to, ko labāk nevaram izdarīt, un ierosinot to, par ko paši neesam skaidrībā, kur tas rodams.