tikainesakinevienam.lv

Melnais obelisks (grāmata)


Romānā “Melnais obelisks” (1956) asprātīgi, ar traģikomisku humoru attēlota dzīve kādā Vācijas mazpilsētā 1923. gadā. laikā, kad šķita, ka ar vienu karu pietiks. Nepieredzēti strauji pieaug inflācija, dažādi spekulanti un mahinatori iedzīvojas bagātībā, bet godīgie pelnītāji grimst nabadzībā.

avots: delfi




Ērihs Marija Remarks par pašvērtējumu


Ikvienam ir savs moku kambaris viņa smadzenēs.

Ērihs Marija Remarks par ciešanām un Dievu


Kurš soda Dievu par to, ka viņš liek mums ciest? Šeit, pie cilvēkiem, tāds, kas to dara, nonāk cietumā vai tiek pakārts. Kurš pakārs Dievu?

Ērihs Marija Remarks par piedošanu


Patiesi piedot nozīmē – pieņemt otru tādu, kāds viņš ir, nevis prasīt grēku nožēlošanu, kalpošanu un pakļaušanos.

Ērihs Marija Remarks par mīlestību


Mīlēt nozīmē – gribēt atdot otram to, ko nevar paturēt.

Ērihs Marija Remarks par cilvēkiem un attiecībām


Tā nav nelaime, ka nevar pilnīgi saplūst vienā būtnē. Nelaime ir tā, ka mums otrs vienmēr ir jāpamet, ik dienas un ik stundas. Mēs to zinām, tomēr nevaram to apturēt, cilvēkam iztek caur pirkstiem pats vērtīgākais, kas viņam ir, un tomēr to nevar apturēt. Vienmēr viens nomirst pirmais. Vienmēr viens paliek.

Ērihs Marija Remarks par cilvēci


Skolā un ticības mācības stundās mums vienmēr stāstīja par tumšajiem, primitīvajiem, briesmīgajiem pirmskristietisma laikiem. Tagad es to pārlasu un konstatēju, ka neesam kļuvuši daudz labāki, tikai guvuši sasniegumus tehnikā un zinātnē. Taču arī to mēs lielākoties izmantojam, lai nogalinātu iespējami vairāk cilvēku.

Ērihs Marija Remarks par pieredzi


Bet tā jau tas pasaulē notiek: kad mēs beidzot tiešām esam kaut ko iemācījušies, tad esam par veciem, lai liktu to lietā, un tā tas turpinās – vilnis aiz viļņa, paaudze pēc paaudzes. Neviens ne drusciņas neiemācās no citiem.

Ērihs Marija Remarks par dzīvību un nāvi


Es zinu: dzīvības iznīcināšana kādā radījumā vienmēr ir it kā slepkavība. Kopš esmu bijis karā, man negribas vairs pat mušu nosist. Tomēr šovakar man gluži labi garšoja teļa gaļa, bet teļš tika nokauts, lai mums būtu ko ēst. Tādi ir šie vecie paradoksi un novēlotie secinājumi. Dzīvība ir brī­nums – arī teļa un mušas dzīvība. It īpaši jau mušas – šīs akrobātes, kuras acs veidota no tūkstošiem fasešu. Tā vienmēr ir brīnums. Taču tai vienmēr pienāk beigas. Kāpēc mēs miera laikā nobeidzam slimu suni, bet vaidošu cilvēku ne? Turklāt nevienam nevajadzīgos karos noslepkavojam miljonus?


1 lapa no 3123

atbalstīt projektu




reklāma citātu kartotēkā