Nav nekāda iemesla, kāpēc labais nevarētu triumfēt pār ļauno, ja vien enģeļi būtu organizēti pēc mafijas parauga.

Viss laiks ir viss laiks. Tas nemainās. Tas neparedz brīdinājumus vai paskaidrojumus. Tas vienkārši ir. Ņem to mirkli pa mirklim, un tu sapratīsi, ka mēs visi esam kukaiņi dzintarā.

Par šarmu dēvē cilvēka spēju izraisīt citos uzticību un simpātijas neatkarīgi no tā, kas pašam šarmantajam subjektam ir aiz ādas.

Es pats arī nezinu, jo neesmu vēl noskaidrojis, vai dzīve ir nopietni ņemama vai nav. Es zinu, ka tā ir bīstama un spēj nodarīt sāpes. Taču tas jau vēl nenozīmē, ka tā būtu jāņem nopietni.

Grāmata ir divdesmit sešu fonētisku simbolu, desmit ciparu un apmēram astoņu pieturzīmju izkārtojums, bet cilvēki spēj laist pār to skatu un iztēloties Vezuva izvirdumu vai Vaterlo kauju.

Humors ir veids, kā atvairīt dzīves drausmīgumu, kā aizstāvēties.

“Viņš teica: es nezinu, vai uz Mēness ir cilvēki, bet, ja ir, tad viņi droši vien lieto zemi kā savu trakomāju. – Un viņš ar trakajiem nedomāja baciļus vai ziloņus. Viņš domāja mūs, cilvēkus.”

Kāds jauneklis no Pitsburgas, vārdā Džo, vērsās pie manis ar šādu lūgumu: “Lūdzu, pasakiet man, ka būs labi!”
“Laipni lūdzu uz Zemes, jaunais cilvēk!” es atbildēju. “Šeit vasarā ir karsti un ziemā auksti. Zeme ir apaļa, slapja un pārapdzīvota. Uz tās virskārtas, Džo, Jums ir atvēlēti apmēram simt gadi. Man ir zināms tikai viens nosacījums: pie joda, Džo, Tev ir jābūt lādzīgam!”

Dzīve ir bezjēdzīgs dzīvnieku, pat peļu, mocīšanas veids.

Karš tagad ir TV izklaides paveids, un Pirmo pasaules karu īpaši izklaidējošu darīja divi amerikāņu izgudrojumi – dzeloņstieple un ložmetējs.

Tātad bezpalīdzīgu cilvēku ģimeņu nogalināšana industriālos daudzumos, vienalga, vai ar veclaiku ietaisēm vai jaunmodīgām, universitātēs izgudrotām uzpariktēm, ar to cerot gūt militāras vai diplomātiskas priekšrocības, varbūt galu galā nemaz nav īpaši spoža ideja.

(..) vara mūs samaitā, un absolūta vara mūs samaitā absolūti. Cilvēki ir kā šimpanzes, kas no varas nonāk ārprātīgā dzērumā.

Vislielākā tagadnes patiesība, kas mani droši vien padarīs nejautru uz visu atlikušo mūžu, ir šāda – manuprāt, cilvēkiem ir galīgi vienalga, vai dzīvība uz planētas pastāvēs vai nepastāvēs. Man izskatās, ka visi dzīvo gluži kā Anonīmo Alkoholoķu sadraudzības biedri – dienu pa dienai. Un pietiek zināt, ka būs vēl dažas dienas. Ļoti nedaudzi no maniem paziņām sapņo, kaut šī pasaule būtu apdzīvojama arī viņu mazbērniem.

Tas karš tikai padarīja miljonārus par miljardieriem. Šodienas karš miljardierus padara par triljonāriem. Lūk, ko es saucu par progresu.

Elektroniskās kopienas neko nerada. Tu paliec tukšām rokām. Mēs esam dejojoši dzīvnieki. Tas taču ir skaisti – piecelties, iet ārā, kaut ko izdarīt. Mēs esam šeit, uz Zemes, lai pendelētos apkārt. Neļaujiet nevienam iestāstīt jums ko citu!