TikaiNesakiNevienam.lv

Es tevi pamīlētu tā,
Ka tev pat sarma nenobirtu.
Es tevi pamīlētu tā,
Pēc tam es varbūt arī mirtu.

Bet varbūt arī citādi
Tas, kas mūs savedis, tas šķirtu:
Es aizietu tik nemanāms,
Ka tev pat asra nenobirtu.

Tad apstājas laiks,
Un tā bija mīlestība.
Jo tikai mīlestības priekšā tas apstājas.
Un sekundes varēja grābt kā smiltis
Un sviest uz vienu vai otru pusi –
Tam nebija nozīmes.
Un nebira ziedlapiņas.
Un nerūsēja dzelzs,
Un mēs vairs nemācējām skaitīt.
Un tas ir tas skaistākais –
Ka mīlestība neprot skaitīt.

Ar tevi es lasīju kastaņus
rudens trūdošās milzīgās lapās
un rudens bij nosalis un kluss
kā atvests no dienvidiem papuass.

Bij slapjš un mazliet drēgns un auksts
ar mākoni lielu un zilu
un pēkšņi man likās: tu esi mans draugs
un ka es… tevi mazliet mīlu.

Tev bij tādas rokas nosalušas
un tu runāji visādus jokus
un debesis bij zilas, zemas un pušas
pār mums abiem kastaņkokos.

Es neteicu nekā, bij kastaņi skaistumā
jau no bērnības apbrīnoti
teikt vai neteikt, kas tevi… nu jā
un varbūt pat ļoti.

Mīlestība zied galotnē. Kā jauns sarkans čiekurs eglē. Tur citādi šalc vējš un smaržas ir tuvāk Saulei.