TikaiNesakiNevienam.lv


Ērihs Marija Remarks

Erich Maria Remarque



Ērihs Marija Remarks par dzīvību un nāvi

Es zinu: dzīvības iznīcināšana kādā radījumā vienmēr ir it kā slepkavība. Kopš esmu bijis karā, man negribas vairs pat mušu nosist. Tomēr šovakar man gluži labi garšoja teļa gaļa, bet teļš tika nokauts, lai mums būtu ko ēst. Tādi ir šie vecie paradoksi un novēlotie secinājumi. Dzīvība ir brī­nums – arī teļa un mušas dzīvība. It īpaši jau mušas – šīs akrobātes, kuras acs veidota no tūkstošiem fasešu. Tā vienmēr ir brīnums. Taču tai vienmēr pienāk beigas. Kāpēc mēs miera laikā nobeidzam slimu suni, bet vaidošu cilvēku ne? Turklāt nevienam nevajadzīgos karos noslepkavojam miljonus?



Ērihs Marija Remarks par nāvi

Ja viss sabrūk, tad varbūt tiešām nav vairs nekā cita kā tikai mazumiņš kopības, es domāju, un arī tas ir tikai maigs apmāns, jo tad, kad cilvēkam tiešām ir vajadzīgs otrs cilvēks, nav iespējams viņam sekot un viņu balstīt, to esmu pieredzējis pietiekami bieži, kad kaujaslaukā skatījos savu mirušo biedru sejās. Katram ir sava nāve, un katram jāmirst vienam pašam, un neviens tur nespēj palīdzēt.



Ērihs Marija Remarks par vientulību

Vientulībai nav nekā kopēja ar sabiedrības trūkumu.



Ērihs Marija Remarks par cilvēkiem un vēlmēm

Tas, ko nevar dabūt, cilvēkam vienmēr liekas labāks par to, kas viņam ir. Te pastāv cilvēka dzīves romantika un idiotisms.



Ērihs Marija Remarks par dzīvi

Es neprotu ne pareizu klavierspēli, ne arī dzīves spēli, nekad, nekad neesmu to pratis, vienmēr esmu bijis pārāk steidzīgs, vienmēr pārāk nepacietīgs, vienmēr noticis kaut kas neparedzēts, vienmēr spēle pārtrūkusi… Bet kurš gan prot pareizi spēlēt, un, ja arī prot, tad ko tas viņam līdz? Vai lielā tumsa tāpēc ir mazāk tumša, vai neatbildami jautājumi tāpēc kļuvuši mazāk bezcerīgi, vai izmisums par mūžīgo nepietiekamību tāpēc ir mazāk sāpīgs, un vai dzīvi tāpēc ir iespējams izskaidrot un saņemt grožos un jāt kā rāmu zirgu, vai arī tā vienmēr ir kā varena bura, kas vētrā mūs nes, bet, kad mēs to gribam satvert, ielingo mūs ūdenī? Reizēm manā priekšā paveras bedre, kas šķiet sniedzamies pat līdz zemes centram. Kas to aizpilda? Ilgas? Izmisums? Laime? Un kāda? Nogurums? Rezignācija? Nāve? Kādēļ es dzīvoju? Jā, kādēļ es dzīvoju?