Neviens cilvēks nevar būt svešāks kā tas, kuru Tu kādreiz esi mīlējis.

Kad mēs beidzot tiešām esam kaut ko iemācījušies, tad esam par veciem, lai liktu to lietā.

Cilvēka mūžs mīlestībai ir par garu.

Mīlestība nav gluds ezeriņš, kurā var patstāvīgi spoguļoties. Tai ir paisumi un bēgumi, kuģu vraki, astoņkāji un vētras, dārgumi un pērles. Bet pērles guļ dziļi.

Kāpēc tas tā – mēs lielāku interesi izrādām par nelaimi nekā par laimi? Laime ir garlaicīga, nelaime ne.

Kurš tad var būt laimīgs? Katrs, kurš ir vesels. Tikai to nekad neapzinās, kamēr nesaslimst. Un aizmirst atkal, tiklīdz izveseļojas. Līdz galam to apzinās vienīgi tad, kad jāmirst.

Dzīvība ir brīnums, pat tēlēnā, pat mušā. It sevišķi mušā, šai akrobātē ar tūkstoš acīm. Dzīvība vienmēr ir brīnums. Un vienmēr šim brīnumam pienāk gals.

Vai zināt, kas ir pats briesmīgākais pasaulē? Tas, ka galu galā viss kļūst par pieradumu. Tikai paša nāve ne.

Kad cilvēks ir miris, tas kļūst ļoti nozīmīgs, kamēr dzīvs, tikmēr nevienam nav gar to daļas.

Un neviens nezina kad un kā tas viņam pienāks. Kāda jēga kaulēties par šo drusciņu laika? Kas tas vispārīgi ir? Ilgs mūžš? Gara pagātne? Un nākotne allaž sniedzas tikai līdz nākamam elpas vilcienam. Aiz tā mēs nekā nezinām.

Dzīve ir slimība, un nāve sākas jau ar dzimšanu. Ar katru elpas vilcienu, ar katru sirds pukstienu cilvēks jau pamazām mirst, sper soli tuvāk galam. Ar katru malku arī! Dažreiz miršana ir sasodīti viegla!

Mēs ar katru dienu vairāk mirstam, bet arī ar katru dienu ilgāk dzīvojam. Nekas netiek iznīcināts, un, kas neko negrib paturēt, tam pieder viss.

Pie nāves cilvēks pierod, kā pie lipīgas slimības.

Tikai kopš mēs zinām, ka mums jāmirst, un tāpēc, ka mēs to zinām, idille ir kļuvusi par drāmu, aplis – par šķēpu, tapšana par izgaišanu un kliedziens par bailēm, bet bēgšana – par spriedumu.

Atsevišķa cilvēka nāve vienmēr ir nāve, bet divu miljonu nāve – vienmēr tikai statistika.