Nekad nerunā. Sūti puķes. Bez vēstulēm. Tikai puķes. Tās aizsedz visu. Pat kapus.

Kas bija viens, to neviens nevarēja atstāt.

- Bet Tev nevajag mani gaidīt. Nekad. Ir briesmīgi kaut ko gaidīt.
- To Tu nesaproti. Briesmīgi ir tad, ja nav neviena, ko gaidīt.

Krāpt – cik vulgārs vārds, ar ko apzīmēt smalkāko, galējo neapmierinātību, meklējumus pēc kaut kā vairāk…

Sievietes vajag vai nu dievināt, vai pamest. Viss pārējais ir nieki.

Sieviete, kuru iekāro cits, tūlīt kļūst vērtīgāka nekā iepriekš.

Vīrietis, kas grib paturēt sievieti ar varu, to pazaudē, bet sievietes skrien pakaļ vīrietim, kas smaidot ļauj tām aiziet.

Sievietei glaimi nekad nav glaimi vien. Tā ir pieklājība, kuras mūsu nožēlojamos laikos kļūst arvien mazāk. Sieviete nav tērauda mēbele; viņa ir puķe, viņa neprasa lietišķību; viņa vēlas jautro glaimu sauli. Labāk tai ikdienas pateikt kādu jauku vārdu nekā dzīvnieciskā nopietnībā visu mūžu viņas labā strādāt.

Mīlestībā vienmēr jautā par daudz, un, ja patiešām kāds kāro uzzināt īsto atbildi, tad mīlestība pagalam.

Man patīk, ja cilvēks nopietni pārspriež kaut ko tādu, par ko viņam nav ne mazākās sajēgas. Tas ir uzmundrinoši, tik bērnišķīgi. Speciālistu runas vienmēr ir garlaicīgas.

Līdzjūtība ir visnederīgākā lieta pasaulē. Tā ir ļaunā prieka otra puse, tas ir apslēpts prieks par cita nelaimi. Atvieglojums, ka tas neesi tu pats vai kāds, ko tu mīli.

Šī ir mūsu vienīgā dzīve, tāpēc nav svarīgi, cik ierobežota tā kādu dienu var kļūt, vienīgais, kam ir kaut kāda nozīme, tā ir pati dzīve.

Darbs – drūma mānija – mūžam ar ilūziju, ka vēlāk kādreiz būs citādi. Nekad nebūs citādi. Komiski, ko cilvēks dara ar savu dzīvi.

Kāpēc tas tā – mēs lielāku interesi izrādām par nelaimi nekā par laimi? Laime ir garlaicīga, nelaime ne.