tikainesakinevienam.lv

Emīls Strods



Atceries! Ja Tu krīti, mēs krītam divatā!


Atceries! Ja Tu krīti, mēs krītam divatā!

Atmiņas kā bilžu albumu šķirstu,
Kas nepatīk, to gribēdams neaizmirstu.

Pieredze, kas pagātnē cauri sāpēm ir gūta,
patiesībā dāvana, ko dzīve tev uz nākotni sūta.

Nav nozīmes secībai, bet gan saturam.
Pagātne izdziest, bet atmiņas mūžam paturam.

Manā sirdī nav vietas lētām kopijām.
Tikai oriģinālām, licenzētām versijām.

Necenties pagriezt atpakaļ laiku, lai labotu pagātni, jo kamēr dari to, Tu pazaudē savu nākotni!

Dzīves jēga? Tā atnāk, kad tu mirsti. Kā pieredze, kad spēlējies ar uguni, un apdeg visi pirksti.

Nevelc paralēles ar manu dzīvi. Es sirmoju, kad tu vēl īkšķi zīdi.

Zagšana? Nē, tā es to negribētu dēvēt. Bet kam man savu, ja cita laiku varu tērēt?

Nav man tāda vērtēšanas skala, kas draugus, labajos un sliktajos, dala!

Es taču redzu, kā smaidi, kad esi man līdzās. Nospļaujamies uz pasauli, lai jau tā brīnās!

Diena pabeigta uz pozitīvas nots. Cik ņemts, divtik atpakaļ ir dots.

Tavs smaids-mana lielākā vērtība. Ne skaitļos, ne vārdos neizteikt, cik tā ļoti vērtīga.

Nemēģini man melot, jo tā, diemžēl ir kļūda, kuru nevar labot!

Izslēdz maņas, ieslēdz sajūtas!

Tev nebūs laika arī tad, kad man jau būs vienalga? Nebrīnies, kāds darbs, tāda arī alga!

Reiz es ticēju brīnumiem, bet tad pēkšņi kļuvu par daļu no tiem.

Pienāks diena, kad izpletnis neatvērsies, un pēkšņi visa Tava dzīve gar acīm vienā mirklī Tev paskries.

Neizdziesti kopā ar saviem sapņiem. Tev tie ir svarīgi, bet ne Tu viņiem.

Pirmā reize maina visu. Bet galvenais, ka tas viss, tas taču ir mūsu.

Varbūt tā tam jābūt, tā pareizāk būs.
Ka ceļi šķirās, kā liktenis šķir mūs.

Visas citas, tagad otrā plāna sajūtas,
Vienā maisā kaktā sagrūstas.

Muļķis nav tas, kurš pieļauj kļūdas, bet gan tas, kurš tās atkārto pieredzējis būdams!

Tu tici Dievam un baidies no grēkiem? Es ticu Sev un Saviem spēkiem!



aktuāli




atbalstīt projektu






reklāma citātu kartotēkā


nejaušs citāts

Stāsts pārdomām:

Bija palikušas vēl divas dienas līdz manai 30 dzimšanas dienai. Es jutos nedroši no domām par jaunu dzīves posmu un baidījos, ka mani labākie gadi ir man aiz muguras. Mana ikdienas rutīna bija sporta zāle un darbs. Katru rītu es satiku savu draugu Nikolasu sporta zālē. Viņš bija 79 gadus vecs un brīnišķīgā formā. Šoreiz, kad es pasveicināju Nikolasu, viņš ievēroja, ka manī nav ierastā dzīvīguma un jautāja, vai viss ir kārtībā. Es atbildēju, ka mani māc bažas par to, ka man drīz būs 30 gadi. Es brīnījos par to, kā es uzlūkotu savu dzīvi tad, kad sasniegšu Nikolasa vecumu, tāpēc es viņam jautāju: „Kas bija labākais laiks tavā dzīvē?” Bez vilcināšanās Nikolass atbildēja: „Nu, Džo, šāda ir mana filozofiskā atbilde uz tavu filozofisko jautājumu:” „Kad es biju mazs bērns Austrijā un vecāki par mani rūpējās un man ne par ko nebija jāraizējas – tas bija labākais laiks manā dzīvē. Kad es gāju skolā un iemācījos lietas, ko es zinu tagad – tas bija labākais laiks manā dzīvē. Kad dabūju savu pirmo darbu un man bija pienākumi, un es saņēmu naudu par savām pūlēm – tas bija labākais laiks manā dzīvē. Kad es satiku savu sievu un mēs iemīlējāmies – tas bija labākais laiks manā mūžā. Atnāca Otrais Pasaules karš, un mums ar sievu bija jādodas prom, lai izglābtu savas dzīvības. Kad mēs kopā drošībā nokļuvām uz kuģa un devāmies uz Ziemeļameriku – tas bija labākais laiks manā dzīvē. Kad mēs pārvācāmies uz Kanādu un uzsākām savu dzīvi – tas bija labākais laiks manā dzīvē. Kad es biju jauns tēvs un skatījos, kā mani bērni auga – tas bija labākais laiks manā dzīvē. Un tagad, Džo, es esmu 79 gadus vecs. Man ir veselība, es jūtos labi un mīlu savu sievu tikpat stipri kā tad, kad mēs pirmo reizi satikāmies. Šis ir labākais laiks manā dzīvē.”