tikainesakinevienam.lv

Egils Dambis



Nenokavē manu atnākšanu


Nenokavē manu atnākšanu,
Mīlestība, Tavā sirdī atkal uzziedēs,
Kad neraudās vairs vaska sveces,
Par to, kas nebūs, vairs nekad.

Nobirst rudens lapas pēdējās,
Norimst sāpes dvēselē,
Lai no jauniem pumpuriem,
Tā spētu atkal uzziedēt.

Tikai mīlestībā, zieds var ziedēt,
Tikai mīlestībā, jaunas lapas plaukt,
Nenokavē manu atnākšanu,
Tad, kad mīlestībā, vērsies Tava sirds.

Mani nemeklē, es nākšu pats,
Kad būs brīva Tava sirds,
Tā vairs nerausies uz divām pusēm,
Kad pie Tevis nākšu es…

Nenokavē manu atnākšanu…

Nepalikt pumpurā… Uzplaukt!


Divi ziedu pumpuri agrā pavasarī priecājās par saules gaismu, tās siltumu, atdzimt sākušo dabu. Tie gozējās tajā un viens teica – Tāda laikam ir mīlestība”
Otrs klusēja…
Kad pēc pirmajām pavasara salnām pumpuri apsala, pirmais ievaidējās – “Vai, cik tā mīlestība sāpīga!”,
Bet otrs klusēja…
Iestājoties siltam laikam otrais pumpurs sāka raisīties vaļā, plaukt, atvērt savas ziedlapiņas, kamēr pirmais, paliekot pumpurā pie sevis burkšķēja – “Ko Tu dari? Mīlestība Tevi nogalinās!”
Tomēr otrais pumpurs neklausījās un uzplauka brīnišķīgā, krāšņā ziedā, ar savu skaistumu un smaržu priecējot ļaudis visapkārt…
Lai arī kāds no tiem ejot garām ziedu aizlauza, tas spītīgi turpināja ziedēt priecējot sevi un citus…
Pirmajam pumpuram sāka skaust, tomēr viņš, drošs paliek drošs, nolēma palikt pumpurā, un uznākot rudens salnām ļauni priecājoties ziedam sacīja – “Es tak teicu ka Mīlestība Tevi nosaldēs!”
Uz ko zieds atbildēja – “Es toties izbaudīju mīlestību, dāvājot to ar savu smaržu, skaistumu, savu puķes sirdi citiem,
Un saņemu mīlestību pretī no saules, lietus, vēja, zemes, cilvēkiem. Es zinu ka nosalšu, bet zinu arī, kas ir mīlestība…
Tu tāpat nosalsi, pat nemēģinājis uzzināt, kas viņa īsti tāda ir…”

Jasmīns un roze


Dārzā, pašā dārza maliņā auga neliels jasmīna krūmiņš un necila mežrozīte.
Kādu dienu jasmīns ierunājās, – “Es esmu Lielā Dārznieka Likteņa, untuma dēļ saticis Tevi, iepazinis Tevi, un es vēlos par savu rozi Tevi saukt!”
Mežroze teica – “Rožu tak ir tik ļoti daudz, tās visas ir skaistas, es pat tā nesmaržoju.”
“Tev taisnība ka rožu daudz, bet tāda kāda esi Tu ir tikai viena” – Jasmīns atbildēja.
“Man kopšana, man gaisma, man rūpes, man mīlestība vajadzīga” – Roze bikli aiz ziedlapas slēpdamās noteica…
“Es Tev to visu varu sniegt, ņem cik vēlies, man nemaz nav žēl” – Jasmīns priecīgs attrauca.
Un mežrozīte ņēma, no sākuma mazliet, tad arvien vairāk un vairāk, pieņēmās spēkā, plauka, bet vēl nebija gana. Tai vajadzēja vēl, un viņa ņēma alkatīgi visu, nemanot ka blakus tai jasmīna krūmiņš pavisam sanīkst. Tā krāšņi uzziedēja, tās ērkšķi kļuva asi kā asmeņi, un savā lepnībā tai vairs redzēja tikai sevi.
Reiz kādā dienā tā pamanīja sev blakus pavisam sanīkušo jasmīna krūmiņu un nicīgi noviebās – “Phe, kāds Tu esi, man tāds kopējs vairs nav vajadzīgs, es citu atradīšu!”
Jasmīna ziedi kā baltas asaras nobira, pats viņš izkalstot, vēl klusi čukstēja – “Neaizej, mana Roze!”
Bet bijusī necilā mežrozīte kļuvusi par lepnu rozi viņu vairs nedzirdēja, ļaujot sevi noplūkt pirmajam, kas nākot garām pamanīja viņas ziedošo skaistumu, sajūsminājās par to, un bija gatavs atdot sevi viņai visu.

Sirds putekļi…


Kāds cilvēks vērojot savas plaukstas domāja – “Kāpēc tik viegli caur tām iztek smiltis un ūdens, bet tik ļoti viegli pielīp putekļi?Vai tāpat nav ar cilvēka sirdi?”
“Daudz labu lietu un vārdu iziet cauri to pat nepamanot, neievērojot, vai arī pieņemot kā pašas par sevi saprotamas. Un tik ļoti tajā aizķeras skarbs vārds, dusmas, aizvainojumi, viss tas, kas īstenībā traucē pašam dzīvot. Rokas var nomazgāt, bet vai var nomazgāt sirdi?”
Kāda dziļi paslēpta iekšējā balss ierunājās – “Arī sirdi var nomazgāt tīru un baltu no sirds putekļiem, jo tikai ko pats esi ielaidis sevī, pats arī vari atmazgāt, tāpat kā rokas, ja tās aplipušas putekļiem, netīrumiem pašas sevi mazgā. Tikai sirdi nomazgāt ir daudz grūtāk, bet ne neiespējami – caur sirds piedošanu, caur mīlestību sirdī, caur žēlsirdību, caur labestību… tā pamazām to attīrot no sirds putekļiem.”
Cilvēks prātoja – “Pēc mazgāšanas rokas paliek slapjas, bet tās var noslaucīt, ko darīt ar slapju sirdi?”
Balss brīdi klusējusi atsaucās – “Caur dvēseles gaismu, caur pašas sirds siltumu arī sirds tāda kļūst. Un kļuvusi tīra, gaiša, starojoša tā priecē ne tikai sevi pašu, bet visu kam pieskaras, tāpat kā rokas, kas nomazgātas tīras un baltas.”
Cilvēks izbrīnā sarauca acis – “Vai tiešām tas ir tik vienkārši?”
Balss atbildēja – “Protams, ka vienkārši.”
Tomēr cilvēks vēl nesaprašanā taujāja – “Kāpēc ārēji redzamās rokas, ja tās ir netīras liekas tik pašsaprotami mazgāt, bet pa laikam uzspodrināt un tīrīt sirdi nē? Vai tāpēc ka tā nav redzama?”
“Cilvēks tikai domā ka tā nav redzama, bet patiesībā tā ir vairāk redzama nekā netīras rokas. Itin bieži cilvēks ir tā saradis ar saviem sirds putekļiem, ka tos pat nemana, nevēlas redzēt, baidās saskatīt sevī, pat ja pašu tie traucē dzīvot. Vēlas tīru sirdi, bet pietrūkst drosmes notraukt putekļus no tās. Cer ka kāds to izdarīs viņa vietā, nesaprotot, ka šos putekļus sevī ir ielaidis un ļāvis tiem palikt pats, un tikai pats tos var izmēzt no savas sirds” – iekšējā balss teica – “Varbūt tieši tagad ir laiks sākt notraukt putekļus savā sirdī. Varbūt tieši tagad ir īstais laiks to darīt, nevis kaut kad… Jo ceļš, kas sākas ar kaut kad, nereti beidzas ar – nekad.”

Zem klauna maskas


Pie klauna nācāt izklaidi meklēt,
Smieties un jautrību sirdī sev gūt.
Nespējot saprast, ka smejat par sevi,
Jo klaunam zem maskas tāpat kā jums sāp.

Zem klauna ārēji smieklīgās sejas
Slēpjas dziļa un jūtīga sirds.
Nespēj slēpt grimms tās skumjas acīs,
Ko saskatīt nespējat smejoties jūs.

Jūs smejat par klaunu, kurš par jums raud,
Jo redz, ka smejieties paši par sevi.
Cenšoties aizbēgt no problēmām, skumjām,
Kas sirdī tāpat kā klaunam jums sāp.

Klauns nomazgā grimmu, spogulī veras,
Acīs dziļš nogurums, skumjas un spīts.
To nesaprast jums, par klaunu kas smejas,
Jo sevi vēl saprast nespējat jūs.

Mirklis mūžībā… Saruna ar Nāvi…


Reiz guļot sapnī ieraudzīju kādu stāvu. Tā bija ļoti skaista sieviete, gariem matiem, graciozu augumu, brīnišķīgā garā tērpā…
Jautāju – “Kas Tu esi?”
“Es esmu Nāve” – Tā atbildēja.
“Vai tad tāda ir Nāve?” – Brīnījos.
“Jā, tikai cilvēki mani nezin kāpēc iedomājas neglītu, briesmīgu, baidās no manis, bet tā nav taisnība.”
“Vai tad neesi kā veca vecene ar izkapti rokās?” – Jautāju.
“Nē, viss pasaulē, visumā Dieva radītais ir skaists, arī Es. Neglītais ir cilvēku prātos.”
“Tu tak esi Nāve, ar Tevi beidzas dzīvība?”
“Dzīvība nekad nebeidzas, tā pāriet tikai citā kvalitātē. Dzīvība ir mūžīga, mirst tikai fiziskais ķermenis. Kāds dižs skolotājs nesa Jums vēsti – Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība, tas bija domāts par visiem un ik katram. Es esmu tikai pavadone ceļā uz mūžību. Tie, kas mani sastapuši, reti kuri grib atgriezties atpakaļ. Jūsu dzīve ir laicīga – Tikai mirklis mūžībā!”
“Vai esi atnākusi man pakaļ, un man jāaiziet?” – Jautāju.
“Nē, Tavs laiks vēl nav pienācis” – Nāve teica – “Tava dvēsele vēl nav gatava aiziet.”
“Kāpēc tad esi šeit?” – Vaicāju.
“Es atnācu parunāties ar Tavu Dvēseli, mēs jau daudzas reizes esam tikušās, tikai Tu to neatceries.”
“Kas ir Dvēsele?”
“Tā ir Dieva elpa, daļiņa no Dieva, vienota ar visu un visiem, tā ir viss bijušais, esošais un nākošais. Tā ir nemirstīga, tā ir pieredze, tā ir mīlestība, tā ir gaisma!”
“Bet saka tak, par dažiem, tas ir cilvēks ar tumšu Dvēseli!”
“Nē, tā atkal nav taisnība, Dvēsele vienmēr ir skaista, kā jau iepriekš minēju, viss Dieva radītais ir skaists, arī jebkurš cilvēks! Un arī cilvēks tāpat kā Dievs ir radītājs. Esi tak laikam lasījis vai dzirdējis – Dievs radīja cilvēku pēc sava ģīmja un līdzības? Tikai nez kāpēc cilvēka prāts un egoisms grib radīt Dievu pēc sava ģīmja un līdzības! Tas ir viņi, kas neļauj Dvēselei izpausties, un rada to, ko rada. To, ko Jūs saucat par tumšo, ļauno, slikto, nepareizo. Dievs neko tādu nav radījis!”
“Labi, par ko Tu vēlies ar manu Dvēseli parunāt?”
“Es ar viņu visu laiku sarunājos, tikai Tavs prāts traucē sadzirdēt mūsu sarunu!”
“Nu, varbūt” – ,negribīgi piekritu – “Bet ja Tu saki ka Dvēsele ir mīlestība un gaisma, kāpēc cilvēki pasaulē mokās mīlestības trūkumā?”
“To es arī atnācu Tev atgādināt” – Nāve noteica.
Un es izdzirdu kaut kur sen dzirdētus vārdus – “Ja Tev liekas, ka Tevi nemīl neviens paskaties vējam sejā. Tevi mīl saule un vējš, zvaigznes un debesis, un cilvēki kurus Tu zini, un kurus nemaz neiedomājies, Tevi mīl Laiks kurā Tu dzīvo, putni, kas dzied Tev, koki kurus Tu redzi, ziedi, kas smaida Tev, katra diena, kas atnākusi Tev… Ja arvien Tev šķiet, ka Tevi nemīl neviens, paskaties sevī! Jo visā ko Dievs radījis ir Dieva elpa, arī cilvēkā, bet kā zināms Dievs ir – Mīlestība…”
“Nu, bet kā gan lai nolieku malā to prātu un egoismu?”
“Es jau Tev teicu” – Nāve attrauca – “Ieskaties biežāk un vairāk sevī, ne virspusēji, bet pašos dziļumos, un tur atradīsi visas atbildes un dārgāko pērli, kas cilvēkam ir – viņa Dvēseli, kad būsi to atradis sevī, atradīsi to arī citos, un atrodot citos Jūs varēsiet sarunāties Dvēseļu valodā, kā patlaban es sarunājos ar Tavējo!”
Nopūtos – “Paldies Tev, Nāve, ka parunājies ar mani, vai varu ko pateikt arī citiem?”
– “Jā, lai nebaidās no manis, arī es esmu mīlestība, bet lai nemeklē mani, es pati atnākšu, kad būs pienācis laiks…”
“Es vairs nebaidīšos no Tevis,” – klusi nočukstēju – “Bet centīšos man atvēlēto mirkli mūžībā izmantot Dvēseles attīstībai gaismā un mīlestībā!”
“Tieši to arī vēlējos no Tevis dzirdēt” – Nāve atvadoties noteica.



atbalstīt projektu




reklāma citātu kartotēkā