Dažs visu mūžu nomocās
Sev mantas kaudzēm raust;
Tam mati raizēs sirmojas
Un zagļi neļauj snaust.
To mūžīgi kalpina rūpes un darbs,
Un galā tak kapenēs grauž viņu tārps.

Cits svētai dzīvei nododas,
Tik pātaro un lūdz,
Ik svētdienas iet baznīcā
Un grēkus Dievam sūdz.
Tam dzīvojot bailību sirds tikai jūt,
Un galā tāpat viņš nomirst un trūd.

Dažs dzīvē slavu iekāro,
Uz to vien nesas prāts;
Tam tīk, lai viņu apbrīno,
Cits prieks tam nav nekāds.
Ar liekuļa masku tam jādzīvo mūžs,
Un nāve tak kauj to un kapenēs grūž.

Es dzīvoju kā vieglais plauks
Un blandos pasaulē,
Ikkatris klenderis man draugs,
Kas alu nesmādē;
Un katram novēlu dziedāt un smiet
Un dzīvoju projām, lai iet kā iet.

Man visa manta: kaļķīts mazs
Un tabakas biezs maks.
Es nebīstos no burlakas,
Ka tas man viņu zags.
Un varu tādēļ dziedāt un smiet
Un dzīvoju projām, lai iet kā iet.
Dievbijīgo apmierinājums.

Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks,
Kas varmākiem skādi dar, nosaukts tiek grēks,
Par tiesnešiem. cienīti blēži sēž
Un “godīgi” ādu nost citiem plēš,
Un cienīgtēvs, zaglis, teic sprediķus:
“Tik pacieties, debesīs labāki būs!”

Virs zemes nav laimes, tik zvēru pulks bļauj,
Viens otram iz mutes tie kumosu rauj,
Un priecīgs ikkatris, kad vēders tam pilns,
Kad bērni ir veseli, dzīvoklis silts.
Un glaimojot salkušie rakstnieki sauc:
“Cik praktiska tauta, tai cerību daudz!”

Jā, cerību gan. Bet nosirmos laiks,
Vēl redzams būs strādnieku moku pilns vaigs,
Vēl liekēži slinkos un godīgi krāps,
Vēl ļaudis pēc debesu valstības slāps,
Zem kājām varmākas taisnību mīs,
Par kaujamiem lopiem vēl cilvēkus dzīs,
Un muļķīgas dzejas vēl dzejnieki kals
Un vaimanās paši, kad salks tie un sals.

Daudz varam runāt un spriest, kāds uzdevums cilvēka dzīvei,
Tomēr pie gala nekad netiksim, tici man, draugs.
Skaidrību mirstīgam prātam ir slēpusi augstāka vara;
Cerēt un minēt var daudz, saprast un zināt – neko.

Iedzer, brāli! Ātrām kājām
Mūža dienas projām skrien,
Nāve sauc uz tumšām mājām,
Iedzer, kamēr kapā lien!

Iedzer, brāli! Laiki grūti,
Dzīves ērkšķi nikni dur.
Iedzer, mazāk sāpes jūti,
Jaunu dzīvi alus bur.

Iedzer, brāli! Nodzer prātu -
Prāts tik bēdu kaudzes ceļ.
Muļķis tikai domas krātu,
Gudrais ellē viņas veļ.

Daudz godīgu cilvēku pasaulē dzīvo,
Tie strādā kā skudras un rūpīgi krāj;
Tie nolād alu, tie nolād sīvo
Un strādā, un krāj, līdz smiltis tos klāj.

Daudz prātīgu cilvēku pasaulē dzīvo,
Tie manīgi citu pūliņus slauc;
Ar manšetēm baltām un apkakli stīvo
Tie pasaules drūzmā kā valdnieki brauc.

Bet ticīgo muļķu visvairāk ir radīts,
Tie galviņas nodur un Dieviņam tic.
Tāds rokas laiza, kad sists tiek un badīts,
Un Dieviņam pateic, kad piekrāpj to cits.

Un “ārprātīgo” ir ceturtā suga,
Diemžēl, ka viņu tik visai nedaudz, -
Pie sirds kam ķeras šī bēdu luga,
Kas muļķus pie gaismas, pie brīvības sauc.

Tumsa un migla
Pasauli sedz,
Mūžīgas rūpes
Dzīvē tik redz.

Velti ir strādāt,
Veltīgs ir darbs,
Galā tak zemē
Grauž tevi tārps.

Laimības sapņi -
Blēņas un nieks;
Nava virs zemes
Sagaidāms prieks.

Ciešanas, sāpes
Sirds tikai jūt,
Nolādēts liktens
Cilvēkam būt!

Ej un dzenies tik pēc naudas,
Krāp un blēdī, cik tik jaudas,
Skaties tik uz savu labu,
Rauj no citiem, rauj, kur dabū,
Tomēr strādā apdomīgi,
Krietni, stingri, likumīgi.

Valdiniekiem godu rādi,
Lai tie būtu vai nu kādi.
Bagātniekus turi cienā:
Līdzēt var tie ļaunā dienā.
Tā tu dzīvo tikumīgi,
Stingri, cieti, likumīgi.

Būs tev nauda, būs tev vieta,
Dzīves grunte droša, cieta;
Cienīs tevi klanīdamies,
Strādās tevim lādēdamies,
Valdīsi tu tikumīgi,
Sodīs’ stingri, likumīgi.

Tad tu vari palīgsmoties,
Labi sevi pamieloties;
Paņemt sievu padevīgu,
Tuklu, dumju, paklausīgu;
Papriecāties tikumīgi,
Radīt bērnus likumīgi.

Domāju es domas dziļas,
Kādēļ laime mani nīd;
Viss, ko daru, viss man viļas,
Visās vietās kāja slīd.

Citam nav nekāda darba,
Nauda kā no gaisa birst;
Man ir dzīve sūra, skarba,
Jābadojas, kamēr mirst.

Nav pie dvēseles ne graša,
Prasi kādam, – kas tev dos?
Labāk vienreiz nāve aša
Nekā dzīve nabagos.

Ezers lejā spīd ne tāļi,
Iekšā tur – būs raizēm gals!
Nu ardievu, bēdu brāļi,
Neskanēs vairs mana balss.

Ceļš vēl garām ved gar krogu,
Iekšā danco, dzied un smej,
Un caur apgaismotu logu
Redzu, alu glāzēs lej.

Vai tad es jau gluži bešā?
Roka ātri svārkos ķer -
Desmit kapeikas vēl ķešā,
Tās priekš nāves jānodzer.

Steidzos iekšā, vienu glāzi
Iesviežu, vēl vienu, vēl…
Un ar katru alus lāsi
Paliek dzīvības man žēl.

Atliks miršanu uz rītu,
Šodien vēlu staigāt turp.
Krodzniek, dosi vēl uz krītu?
- Došu. – Duci alus šurp!

Otrreiz bija tāda liga:
Skaistule man solījās,
Mūžam būšot uzticīga -
Dumjš, kas sievām paļaujas!

Drīz iz pilsētas švīts nāca
Glumi apģērbts, uzķemmēts,
Lakstoties ap viņu sāca,
Dāvā rotas – viss tam lēts.

Domāju, tā neatļausies,
Sirdi viņam neatdos,
Bet it nejauši reiz – klausies -
Baznīcā jau uzsauc tos.

Asinis man dusmās vārās,
Un, kaut sirdi sāpes griež,
Bet pēc atriebības kāras
Dūre naža spalu spiež.

Viņiem jāmirst! – Steigšus gāju,
Te man uzsauc draugs: kur nu?
Iesviedīsim ceļa kāju!
Nāc man līdz uz kabaku.

Sviedām, sviedām… rīts jau ausa -
Aizmirsts viss, kas rūpes dar,
Kājas galvu knapi klausa,
Zudušas bij dusmas ar.

Tādēļ tagad katru reizi
Iedzeru, kad slikts ir prāts,
Un, ja kājas iet ar’ greizi,
Tas jau nava grēks nekāds.

Grāmatu kaudzes
Velti tu šķirsti,
Mirušās audzes
Pētī, līdz mirsti.

Zinību nieki
Muļķus tik baro,
Pasaules prieki
Gaišāki staro.

Īsts filozofs nav pesimists,
Bet dzīvi jautri bauda
Un priecājas, cik jauda.
Vēl mieži laukos kupli briest,
Vēl netrūkst daiļas skuķes,
Kam. patīk, tas var raizes ciest,
Es labāk guļu puķēs.

Kā gulbji balti padebeši iet,
Tiem vēlētos es līdza tālu skriet,
Tur tālumā, kur ziemas nepazīst,
Kur rozes mūžam zied un nenovīst. -
Kam veltīgi laimību kāro tu, sirds?
Met projām reiz cerības tumšajā kapā:
No saulainām lejām ir mirstīgais šķirts,
Tam jādzīvo asaru dūksnājā slapjā,
Kur dzelži un cirvji bez rimšanas klaudz,
Pēc maizes, pēc pārtikas vergi kur sauc,
No stiprākā samīts, vājāks kur lūst
Un asins un sviedri ik dienas kur plūst.

Vēl desmit divdesmit gadu,
Un lugai būs pienācis gals,
Vai slinkojis būtu, vai centies,
Reiz trūdēt sauc likteņa balss.

Un tomēr te dzīvē sapņots
Par mūžīgām lietām tiek:
Par laimi, par slavu, par godu,
Uz kapa grib laurus lai liek.

Bet lauri un gods, un slava
Līdz iznīkst, kā beidzies tu pats.
Un tāļāk, un atkal tāļāk
Rit šausmīgais mūžības rats.

Visām lietām pienāk gals,
Velti taisīt lielus plānus,
Velti strādāt, nolīst lānus ,
Drīzi atskan nāves balss.

Viss ir joks, par visu smejies,
Laid, lai citi raud un vaid.
Ja ir labi – pakavējies,
Un, ja netīk, – projām laid!

Projām laid uz citām malām,
Vienā vietā sasmok drīz, -
Vai līdz otram pasauls galam,
Līdz sev priekus atradis.

Ja nav naudas, spārni īsi,
Guli tur, kur liktens sien,
Gaidi nāvi, paradīzi,
Paliec vecs un kapā lien!