tikainesakinevienam.lv

Eduards Veidenbaums


Eduards Veidenbaums (dzimis 1867. gada 3. oktobrī, miris 1892. gada 24. maijā) bija latviešu dzejnieks un tulkotājs. Vairums viņa darbu ir publicēti pēc nāves.




Nākt Olimpā mums aizliedz dievu spēks


Nākt Olimpā mums aizliedz dievu spēks,
Lai pasaulē mēs Olimpu sev ceļam!
Kas nievā cilvēkus, ir necilvēks.
Daudz dabā prieku, lai tik ārā smeļam.!

Bet šausmīgais brīdis nav tālu, nav tālu,
Kad atskanēs tornī drūmīgais zvans,
Kad iesi, kurp aizgājis Šillers, kur Kants.
Pret nāvi nav mirstīgiem spēka, ne zāļu.

Kam tīk dzīvot, tas lai dzīvo


Kam tīk dzīvot, tas lai dzīvo,
Kam vairs nepatīk, lai mirst.
Liktens gribu lēmis brīvo:
Viena lode – dzīve irst.

Kad vēl patīk zemes lietas,
Paliec, līgsmojies un dej.
Bet iekš Hadess daudz vēl vietas,
Brauc tad tur, kad raizes rej .

Cukurs vien tik garšu maitā,
Dažs mīl labāk sinepes.
Laikam tādēļ dzīves gaitā
Raizes daži labprāt nes.

Bet, kam riebjas zemes lietas,
Tas lai droši projām brauc,
Jo iekš Hadess daudz vēl vietas,
Kaut ar dzīvotāju daudz.

Nopietnu ģīmi kas jautrībā taisa


Nopietnu ģīmi kas jautrībā taisa,
Vērmeles vīnam klātu tas maisa.
Tādam es vēlu, kad gulēt tas dodas,
Citam tā mīļākā rokās lai rodas.

Kādēļ par niekiem vaimanas celt


Kādēļ par niekiem vaimanas celt?
Jaunības priekiem mūžam būs zelt!
Dzīvo tik zaļi, jautri vien brauc,
Lai ar kā spaļu parādu daudz.

Padzīvo viegli, tur tikai ej,
Kur atskan smiekli, meitas kur dej.
Nebēdā niekus, kad tieci rāts, –
Veciem ļaudīm kumeļa prāts.

Nost reiz skumību metīšu tumšo


Nost reiz skumību metīšu tumšo,
Beigšu pēc nāves reiz ilgoties,
Iesākšu ticēt, ka mērķis ir dzīvei,
Gan tad nāks spēks, gan labāki ies.

Tumšajā zilumā spīguļo zvaigznes,
Mūžīgā kārtībā kustas to bars;
Cilvēka likteņa drūmajos viļņos
Valda bez rimšanas dievības gars.

Īss gan izrādās dzīvības sprīdis,
Tuvu ir kopā – šūpulis, kaps;
Tomēr no svara ir katris brīdis,
Dzīve ir laba, kad mērķis ir labs.

Tādēļ projām skumību, bēdas!
Strādāšu, centīšos, vēl man ir laiks;
Labošu pagātnes riebīgās pēdas,
Laime nāks atpakaļ, priecīgs būs vaigs.

Kad niknas vētras dzīvei postu draud


Kad niknas vētras dzīvei postu draud,
Kad skumjās dvēs’le baiļojas un raud,
Kad laimes gaišie brīži zūd un irst,
Kad cerības kā rudens lapas birst,
Tad, cilvēks, iedomā, cik īsais brīdis
Ir laiku mūžībā tavs dzīves sprīdis,
Kā zemes plašums zvaigžņu lielos baros
Ir mazais puteklītis saules staros, –
Un, augstāk celts pār iznīcības niekiem,
Tavs gars būs brīvs no dzīves bēdām, priekiem.

Pa ielām dubļainām līst lietus, vēji šņāc


Pa ielām dubļainām līst lietus, vēji šņāc,
Un istabā tik tumšs un auksts un galds nav klāts,
Un, vientulīgi sēžot, sāk domas tālu skriet,
Sen aizmiguši tēli gar acīm garām iet.
Tie dzimteni man tēlo, tie rāda pagātni,
Un gaišas rožu ainas gāž skumjās dvēseli;
Jo kapā sen jau grimis ir laimes laiks un prieks
Un kvēlojošo sirdi sedz ziemas aukstais sniegs.

Kā sapņi no pasaules dzimumi zūd


Kā sapņi no pasaules dzimumi zūd,
Laiks balina vaigus drīz sārtos,
Un apakšā miroņi šausmīgi trūd,
Dziļš klusums mīt mūžības vārtos.

Gan ziedonis dvašo, gan ziemelis pūš
Pa rožaini krāšņo dzīvi,
Bet apakšā miroņiem ilgāks mūžs,
Un klusumā snauž viņi brīvi.

Drīz aizlido dzīvība, velti sev gūt
Te kāroto laimi un prieku,
Tur vien tikai laime, kur miroņi trūd,
Lūdz Dievu, lai piesūta trieku.


2 lapa no 6123...Pēdējā lapa »

atbalstīt projektu




reklāma citātu kartotēkā