Laiks ātrāki steidzas kā vagona rats,
Nes sāpes, nes priekus, kā kuram.
Man uzklausāt, biedri, man dievīga acs,
Man zinību vairāk kā buram.

Te pasaulē cilvēku milzīgais bars
Ar mūžīgām rūpēm vien kaujas,
Caur rūpēm tik retam mirdz laimības stars,
Un kapā grimst cerības straujās.

Un izrādās galā, ka viss bijis nieks,
Ko cerību pilns tu reiz krājis,
Ka darbs, ko te strādājis, – muļķīgs un lieks,
Viss beidzies un postā tik gājis.

Tad atdariet acis un skatāties, rau!
Bez rimšanas izkapti trītu
Skrien nāve starp dzīvajiem; ķīlu tev nav,
Ka nemirsi šodien vai rītu.

Vēl diena ir gaiša, vēl ziedoņa laiks,
Lai iedzeram, sen jau mums slāpes!
Un dzersim, līdz kapsētas dzīvoklis baigs
Mums aiztaupīs paģiru sāpes.

Lai nedomā cilvēks, ka otrs ir slikts,
Ikkatram gods vienāds ir debesīs likts;
Tik debesu vara virs pasaules spriež,
Gan slavenus dara, gan neslavā sviež.

Lai apdomā cilvēks, mums mūža laiks īss,
Kas dzīvojot nīdies, lai saderas drīz.
Cik daudz nav tādu, kas draudzību lauž
Un mierā tik dodas, zem smiltīm kad snauž.

Viens otru par muļķi, par nekrietnu sauc,
Kas gudris, kas labs, to nezin neviens:
Pa tumsību domas un spriedumi brauc,
Un gals ir ikkatram tik ievadījiens.

Kas zin, vai prātīgāks nava tas vīrs,
Kas ierasto mēru pie lietām tik liek:
Viss dabā ir sajaukts, nekas tur nav tīrs,
Ar paviršu lielumu mērīts viss tiek.

Pie zemes mūs mūžīgais smagums sien klāt,
Un augstāk mēs tiekam tik stutēdamies:
Var tūkstošreiz prātu vēl nogurdināt,
Es šaubos, vai pāri par dabu tas ies.

Tik muļķi var ticēt; kam prāts ir, tas zin,
Ka blēņas ir viss, ko bez domām min.
Tik muļķis var mīlēt, jo prātīgais redz,
Ka katris tik sevi vien mīlēt mēdz.

Man ļaunvēlīgais liktenis
Ir raibu mūžu piešķīris:
Drīz nauda ir, drīz badojos,
Gan līgsmojos, gan sērojos;
Bet vienmēr dzeru alu,
Kaut sadzertu ar galu.

Iet profesorus klausīties
Man netīk, tur tik muļķis ies…
Un plauktā sen jau sakrauti
Guļ noputēj’ši pandekti;
Jo vienmēr dzeru alu,
Kaut sadzertu ar galu.

Kad dilonsnaudas maku grauž
Un Melkons kredītu ar lauž,
Es smejos, bēdāties var cits,
Jo miris vēl nav Hirševics.
Un dzeru vienmēr alu,
Kaut sadzertu ar galu.

Kad atradīsies otris tāds,
Kam vienāds būs ar mani prāts,
Tad kneipē abi brālīgi
Mēs noīrēsim dzīvokli
Un abi dzersim alu,
Līdz sadzersim sev galu.

Lai mērķus tādus sev spraužam,
Ko sasniegt bez mūžības spēj.
Lai dzīvojot rozes tik laužam,
Ko palīdz, kad asaras sēj?

Draugs, uz visas zemes lodes
Atrast nevar brīvības.
Visur jādzīvo pēc modes,
Gudram visur laimējas.
Atstāj sapņus! Dzenies tik pēc maizes,
Būsi laimīgs, zudīs visas raizes.

Kuļos es kā pliks pa nātrām,
Raizes moca nakt un dien,
Un pa tam līdz vējam ātram
Dzīves ziedons projām skrien.

Tumsība, kur vien tik skatās,
Aukstums visur, kur vien iet.
Ak, uz visas pasauls platās
Nav neviens, kam laime zied!

Mosties, mosties reiz, svabadais gars,
Celies un salauzi kalpības spaidus,
Atpestī cietējus, klusini vaidus -
Mosties reiz, brīvības cēlajais gars!

Tumšos varmākas zemē triec,
Svētos liekuļus garīdzniekus,
Kuri melš krāpdami debesu niekus.
Ticības māņus pie malas liec.

Zemē kungus, kas lepnībā sēž,
Šķērdībā putina miljonu sviedrus!
Zemē kundzības draugus un biedrus,
Kas savus brāļus spaida un plēš!

Kam velti dārgo laiku tērē
Un dzejām papīri tu smērē?
Sen beidzies liras laikmets svēts,
Pēc maizes tagad cilvēks brēc.
Jo mūsu prozaiskās dienās
Nav žēlabainām dzejām cienas:
Ēst salkušam tās nevar dot,
Un paēdis tās nesaprot.
Tu raksti romānīšus vieglus
Un saprātīgi zobojies,
Lai plašai publikai ceļ smieklus -
Tu redzēsi, kā tad tev ies:
Būs slava liela, kaudzēm naudas,
Un dzīvi baudīsi, cik jaudas.

Nākt Olimpā mums aizliedz dievu spēks,
Lai pasaulē mēs Olimpu sev ceļam!
Kas nievā cilvēkus, ir necilvēks.
Daudz dabā prieku, lai tik ārā smeļam.!

Bet šausmīgais brīdis nav tālu, nav tālu,
Kad atskanēs tornī drūmīgais zvans,
Kad iesi, kurp aizgājis Šillers, kur Kants.
Pret nāvi nav mirstīgiem spēka, ne zāļu.

Kam tīk dzīvot, tas lai dzīvo,
Kam vairs nepatīk, lai mirst.
Liktens gribu lēmis brīvo:
Viena lode – dzīve irst.

Kad vēl patīk zemes lietas,
Paliec, līgsmojies un dej.
Bet iekš Hadess daudz vēl vietas,
Brauc tad tur, kad raizes rej .

Cukurs vien tik garšu maitā,
Dažs mīl labāk sinepes.
Laikam tādēļ dzīves gaitā
Raizes daži labprāt nes.

Bet, kam riebjas zemes lietas,
Tas lai droši projām brauc,
Jo iekš Hadess daudz vēl vietas,
Kaut ar dzīvotāju daudz.

Nopietnu ģīmi kas jautrībā taisa,
Vērmeles vīnam klātu tas maisa.
Tādam es vēlu, kad gulēt tas dodas,
Citam tā mīļākā rokās lai rodas.

Kādēļ par niekiem vaimanas celt?
Jaunības priekiem mūžam būs zelt!
Dzīvo tik zaļi, jautri vien brauc,
Lai ar kā spaļu parādu daudz.

Padzīvo viegli, tur tikai ej,
Kur atskan smiekli, meitas kur dej.
Nebēdā niekus, kad tieci rāts, -
Veciem ļaudīm kumeļa prāts.

Nost reiz skumību metīšu tumšo,
Beigšu pēc nāves reiz ilgoties,
Iesākšu ticēt, ka mērķis ir dzīvei,
Gan tad nāks spēks, gan labāki ies.

Tumšajā zilumā spīguļo zvaigznes,
Mūžīgā kārtībā kustas to bars;
Cilvēka likteņa drūmajos viļņos
Valda bez rimšanas dievības gars.

Īss gan izrādās dzīvības sprīdis,
Tuvu ir kopā – šūpulis, kaps;
Tomēr no svara ir katris brīdis,
Dzīve ir laba, kad mērķis ir labs.

Tādēļ projām skumību, bēdas!
Strādāšu, centīšos, vēl man ir laiks;
Labošu pagātnes riebīgās pēdas,
Laime nāks atpakaļ, priecīgs būs vaigs.

Kad niknas vētras dzīvei postu draud,
Kad skumjās dvēs’le baiļojas un raud,
Kad laimes gaišie brīži zūd un irst,
Kad cerības kā rudens lapas birst,
Tad, cilvēks, iedomā, cik īsais brīdis
Ir laiku mūžībā tavs dzīves sprīdis,
Kā zemes plašums zvaigžņu lielos baros
Ir mazais puteklītis saules staros, -
Un, augstāk celts pār iznīcības niekiem,
Tavs gars būs brīvs no dzīves bēdām, priekiem.

Pa ielām dubļainām līst lietus, vēji šņāc,
Un istabā tik tumšs un auksts un galds nav klāts,
Un, vientulīgi sēžot, sāk domas tālu skriet,
Sen aizmiguši tēli gar acīm garām iet.
Tie dzimteni man tēlo, tie rāda pagātni,
Un gaišas rožu ainas gāž skumjās dvēseli;
Jo kapā sen jau grimis ir laimes laiks un prieks
Un kvēlojošo sirdi sedz ziemas aukstais sniegs.