tikainesakinevienam.lv

Dzīves vilcienā (grāmata)




Zenta Mauriņa par mīlestību


Ir tāds zelta rieksts, kurā neredzamiem burtiem rakstīts: “Tu esi tā, bez kuras es nevaru dzīvot.” Kam šis brīnumrieksts rokā, tas viegli atrod vietu, kur iesakņoties, augt un zelt, ziedēt un nest augļus.

Zenta Mauriņa par dzīvi un asarām


Nakts bija satumsusi. Priežu zaros uzziedēja zvaigznes. Viens otrs zvaigžņu zieds raisījās no sava kāta un krita uz zemi, bet, kur tas palika, neviens nezināja, tāpat kā nezina, kur paliek cilvēku raudātās asaras.

Zenta Mauriņa par dzīvi


Zūd un aiziet, zūd un aiziet, tarkšķēja vilciena riteņi. Bija, runāja, glāstīja un pazuda. Dzīves ceļojuma stacijās tas, kas dvēselē nav analfabēts, var lasīt: Meklēšana – Gaidīšana – Tikšanās – Šķiršanās – Atkalredzēšanās – Šķiršanās – un tad? Reizēm kādu ceļa gabalu jābrauc ar visai netīkamiem braucējiem, kurus izsviest nav atļauts, bet jaukākie braucēji izkāpj pārāk ātri. Viens izkāpj vienā stacijā, otrs citā, tikai pēdējā visiem kopīga, bet par šo pēdējo staciju nerunā, jo kā lai runā par to, ko nepazīst un nesaprot? Melna migla aizklāj pēdējās stacijas uzrakstu.

Zenta Mauriņa par pagātni


Pagātne mums visiem iet līdzi tāpat kā mūsu ēna, mēs tikai reizēm varam izlikties, it kā to nemanītu.

Zenta Mauriņa par vērtībām


Daudz ir rakstīts par bada postu, par slimībām, kas rodas ķermenī, ja tas karā un pēckara laikā vai arī trūcīgu apstākļu dēļ netiek pareizi barots, bet daudz vairāk slimību, daudz lielākas nelaimes, daudz negantāki sarežģījumi, daudz vairāk darbu traucētāju neveiksmju ceļas, ja cilvēka dvēsele izbadējusies nesaņem to, bez kā cilvēks nevar dzīvot cilvēcisku dzīvi.

Zenta Mauriņa par cilvēku


Vai tā arī nav ar cilvēku? Mēs jūtam viņa pieskārienu, mēs esam gluži tuvu ar viņu kopā, bet mēs tik maz par viņu zinām, no tumsas viņš ielido, tumsā aizlido un īsu brīdi vēl paliek mūsu atmiņā.

Zenta Mauriņa par dzīvi


Šī dzīve ir vienīgā, kas mums pieder, un mums jāprot šis augstākais dārgums glabāt, mums jāprot kaut ko no tā izveidot. Es domāju, gudrs ir tas, kas dzīvo tā, lai viņa ārējā dzīve saskanētu ar viņa iekšienē ilgoto, lai viņa lūpas runātu to pašu valodu, ko viņa sirds.

Zenta Mauriņa par pārmērībām


Bet mazais vārdiņš “daudz” ir nemierīgs un bīstams – kam ir daudz, tas grib vēl vairāk, tam nekad nav gana.


1 lapa no 3123

atbalstīt projektu




reklāma citātu kartotēkā