Humors ir veids, kā atvairīt dzīves drausmīgumu, kā aizstāvēties.

“Viņš teica: es nezinu, vai uz Mēness ir cilvēki, bet, ja ir, tad viņi droši vien lieto zemi kā savu trakomāju. – Un viņš ar trakajiem nedomāja baciļus vai ziloņus. Viņš domāja mūs, cilvēkus.”

Kāds jauneklis no Pitsburgas, vārdā Džo, vērsās pie manis ar šādu lūgumu: “Lūdzu, pasakiet man, ka būs labi!”
“Laipni lūdzu uz Zemes, jaunais cilvēk!” es atbildēju. “Šeit vasarā ir karsti un ziemā auksti. Zeme ir apaļa, slapja un pārapdzīvota. Uz tās virskārtas, Džo, Jums ir atvēlēti apmēram simt gadi. Man ir zināms tikai viens nosacījums: pie joda, Džo, Tev ir jābūt lādzīgam!”

Dzīve ir bezjēdzīgs dzīvnieku, pat peļu, mocīšanas veids.

Karš tagad ir TV izklaides paveids, un Pirmo pasaules karu īpaši izklaidējošu darīja divi amerikāņu izgudrojumi – dzeloņstieple un ložmetējs.

Tātad bezpalīdzīgu cilvēku ģimeņu nogalināšana industriālos daudzumos, vienalga, vai ar veclaiku ietaisēm vai jaunmodīgām, universitātēs izgudrotām uzpariktēm, ar to cerot gūt militāras vai diplomātiskas priekšrocības, varbūt galu galā nemaz nav īpaši spoža ideja.

(..) vara mūs samaitā, un absolūta vara mūs samaitā absolūti. Cilvēki ir kā šimpanzes, kas no varas nonāk ārprātīgā dzērumā.

Vislielākā tagadnes patiesība, kas mani droši vien padarīs nejautru uz visu atlikušo mūžu, ir šāda – manuprāt, cilvēkiem ir galīgi vienalga, vai dzīvība uz planētas pastāvēs vai nepastāvēs. Man izskatās, ka visi dzīvo gluži kā Anonīmo Alkoholoķu sadraudzības biedri – dienu pa dienai. Un pietiek zināt, ka būs vēl dažas dienas. Ļoti nedaudzi no maniem paziņām sapņo, kaut šī pasaule būtu apdzīvojama arī viņu mazbērniem.

Tas karš tikai padarīja miljonārus par miljardieriem. Šodienas karš miljardierus padara par triljonāriem. Lūk, ko es saucu par progresu.

Elektroniskās kopienas neko nerada. Tu paliec tukšām rokām. Mēs esam dejojoši dzīvnieki. Tas taču ir skaisti – piecelties, iet ārā, kaut ko izdarīt. Mēs esam šeit, uz Zemes, lai pendelētos apkārt. Neļaujiet nevienam iestāstīt jums ko citu!

Lielo jautājumu par dzīves jēgu es uzdevu savam dēlam pediatram. Dr. Vonnegūts savam vecajam, drebelīgajam tēvam atbildēja šādi: “Tēt, mēs šeit esam, lai cits citam palīdzētu tikt cauri šai padarīšanai – lai kas tā būtu.”

Ko vīrieši grib? Viņi grib daudzus draugus, un vēl viņi grib, lai cilvēki uz viņiem nedusmojas.

Es zinu, ko sievietes grib: daudzus cilvēkus, ar ko runāties. Par ko viņas grib runāt? Viņas grib runāt par visu ko.

Un ja es, nedod Dievs, nomiršu, tad es gribētu doties uz debesīm un pajautāt kādam, kas tur ir pie teikšanas: – Hei, kas tad īsti bija labi un kas – slikti?