Vientulība ir visu izcilo garu liktenis; reizumis viņi par to nopūšas, tomēr vienmēr izvēlas kā mazāko ļaunumu.

Kas nemīl vientulību, tas nemīl brīvību, jo tikai vientulībā iespējams būt brīvam.

Cilvēks savā būtībā ir mežonīgs plēsīgs dzīvnieks. Mums viņš ir pazīstams tikai dresētā un pieradinātā stāvoklī, ko sauc par civilizāciju: tapēc mūs šausmina viņa dabas nejaušas izlaušanās izpausmes. Bet tad, kad nokrīt likumīgās varas uzliktie aizbīdņi un ķēdes, un sāk valdīt anarhija, tad top redzams, kas viņš tāds ir.

Mēs reti domājam par to, kas mums pieder, bet vienmēr par to – kā mums trūkst.

Ja pasaulē nebūtu sieviešu, mēs dzīves pirmajās stundās nesaņemtu palīdzību, mūža vidū – baudu, bet beigās – mierinājumu.

Mīlestība – liels traucēklis dzīvē. Ar tās palīdzību pildās cietumi un trako mājas.

Vidusmēra cilvēks raizējas par to, kā nosist laiku, bet talantīgs cilvēks cenšas to izmantot.