Cerība – Latvieša pēdējais mierinājums…

Latvietim nelaime nenāk brēkdama, toties tā viņu nekad nepamet vienu (nelaimē).

Latvietis brauc lēni, cerot tikt tālu, un ātri ķer tikai blusas.

Latvietis lepojas, ka neskatās seriālus, taču vienmēr tajos labi orientējas.

Latvietis mērī septiņas reizes cerībā, ka kādam apniks un tas nogriezīs viņa vietā.

Latvietim mūžīgi nav laika, nav naudas, nav valdības!

Latvieša makā pat solīts nekrīt.

Latvietim laba daudz nevajag, un tas pats nāk ar gaidīšanu.

Latvietis lieliski māk dot padomus un audzināt kaimiņa bērnus.

Latvietim vajag to pašu, ko kaimiņam, un vēl drusciņ.

Latvietim baļķis acī ir tīrā skabarga.

Latvietis nav sīkumains, viņam vienalga, vai cūka vai druva.

Latvietis zina dziesmām pirmos pantus! (Ja kāds zina pārējos pantus, izrādās, tam nav dziedamās rīkles…)

Latvietis ir bārenis, viņa bērni bāreņi, un visi dzied bāreņu dziesmas.

Latvietis ir dziedātājs – sāk jau pirms dzimšanas un vēl pēc nāves nevar beigt.