tikainesakinevienam.lv

Stāsts pārdomām


Bils bija liela auguma, dīvains un neizskatīgs vīrs. Viņš ģērbās savādi, ar slikti pieguļošām drēbēm. Darba vietā bija pāris vīri, kam šķita jautri izjokot Bilu. Reiz kādu dienu, kāds darbinieks ieraudzīja caurumu Bila krekla piedurknē, un izplēsa vēl lielāku. Cits strādnieks piebalsoja un izplēsa vēl lielāku. Beigu beigās no krekla karājās garas strēmeles.

Bils devās savās darīšanās un nejauši piegāja par tuvu konveijera lentei un krekla piedurkne iestrēga mehānismā. Sekundes laikā Bilam un viņa piedurknei bija nepatikšanas. Ieslēdzās signalizācijas, tika izslēgti mehānismi un problēmu, par laimi, izdevās atrisināt. Taču darba vadītājs, nopratis, kas šeit notiek, sasauca visus darbiniekus kopā un izstāstīja viņiem šādu stāstu:

„Jaunības dienās es mēdzu strādāt mazā rūpnīcā. Tas bija tad, kad pirmo reizi satiku Maiklu Havoku. Viņš bija liela izmēra, asprātīgs, daudz jokoja un viņam patika izjokot citus. Maikls bija līderis. Tad bija tāds vīrs vārdā Pīts Lumas, kas bija sekotājs. Viņš vienmēr piebiedrojās Maiklam. Un tad bija kāds vīrs vārdā Džeiks. Viņš bija nedaudz vecāks kā mēs visi pārējie – kluss, nekaitīgs un savrupnieks. Viņš vienmēr ēda savas pusdienas viens pats. Viņš valkāja vienas un tās pašas bikses ar ielāpiem, veselus 3 gadus no vietas. Viņš nekad nepiedalījās mūsu spēlēs pusdienas laikā. Viņš drīzāk izskatījās vienaldzīgs – viens pats sēžot ārā pie koka.

Džeiks bija dabisks izjokošanas mērķis. Viņš varēja atrast vardi savā vakariņu kārbā, vai arī beigtu grauzēju savā cepurē. Bet viņš vienmēr uz to paraudzījās pozitīvi.

Reiz kādā rudenī, kad mums visiem bija brīvākas dienas, Maikls izlēma doties medībās uz pāris dienām. Nu, protams, Pīts devās kopā ar viņu. Un viņi mums apsolīja, ja kaut ko nomedīs, tad katram no mums piešķirs gabalu.

Mēs visi bijām priecīgi, kad viņi pārradās atpakaļ un teica, ka noķēruši paprāvu buku. Mēs dzirdējām kaut ko vairāk par to. Tā kā Pīts nekad nevarēja paturēt noslēpumus, tad viņam paspruka, ka viņi gatavojoties pamatīgi izjokot Džeiku. Maikls bija lieliski sadalījis medījumu un sagatavojis mums katram jauku paku. Un, tāpat pa jokam, viņš bija saglabājis dzīvnieka ausis, asti un nagus….- tas būs tik jautri, kad Džeiks atvērs iepakojumu!”

Maikls izdalīja pakas pusdienas laikā. Mēs katrs dabūjām pa jaukam gabalam un pateicāmies viņam. Lielākā paka bija paglabāta Džeikam. Pīts gandrīz uzsprāga no smiekliem, un Maikla sejā bija pieklājīgs smaids. Kā vienmēr, Džeiks sēdēja pusdienās viens pats; viņš atradās lielā galda otrā malā.

Maikls pagrūda paku tā, lai Džeiks to varētu aizsniegt un mēs visi sēdējām un gaidījām, kas notiks. Džeiks nekad daudz nerunāja. Trijos gados viņš pat simts vārdus nebija izteicis. Tāpēc mēs visi bijām dziļi pārsteigti par to, kas notika pēc tam.

Viņš paņēma paku un, cieši sagrābis to rokās, lēnām piecēlās kājās. Viņš veltīja plašu smaidu Maiklam – un tajā brīdī mēs pamanījām, ka viņa acis mirdzēja.

Viņa Ādama ābols uz brīdi sakustējās, un tad viņš saņēma sevi rokās.

„Es zināju, ka jūs mani neaizmirsīsiet,” viņš teica pateicīgi; „Es zināju, ka pienāksiet pie manis. Tu esi liels un asprātīgs, bet es visu laiku zināju, ka tev ir laba sirds.” Viņš norija kamolu savā kaklā un tad pievērsās mums pārējiem. „Es zinu, ka neesmu bijis pārāk draudzīgs ar jums visiem; bet es nekad neesmu gribējis būt rupjš.”

„Redziet, man mājās ir deviņi bērni un mana sieva ir invalīde – saistīta pie gultas nu jau četrus gadus. Viņa nekad neizveseļosies. Un dažreiz, kad viņai patiesi ir slikti, es pavadu visu nakti nomodā, lai par viņu parūpētos. Un lielākā daļa no manas algas aiziet ārstiem un zālēm. Bērni dara visu iespējamo, lai palīdzētu, bet brīžiem ir grūti sadabūt ēdienu, lai pabarotu viņu izsalkušos vēderiņus. Varbūt jums liekas, ka tas ir savādi vai smieklīgi, ka es viens pats ēdu vakariņas. Nu, iespējams, es jutos nedaudz apkaunots, ka manas sviestmaizes vidus ir tukšs. Vai arī kā šodien – manā vakariņu kārbā ir tikai svaigs rācenis. Bet es gribu, lai jūs ziniet, ka šī gaļa man ļoti daudz nozīmē. Varbūt pat vairāk kā visiem citiem šeit, jo šovakar maniem bērniem,” viņš noslaucīja asaras no sejas… „Šovakar maniem bērniem būs īsts…” Viņa sirds stīgas bija līdz dziļumiem aizkustinātas.

Mēs tik cieši skatījāmies uz Džeiku, ka nepievērsām uzmanību Maiklam un Pītam. Mēs tikai tagad pamanījām, ka viņi abi centās pagrābt paku, pirms Džeiks ieraudzītu, kas tajā ir iekšā. Bet bija par vēlu. Džeiks bija atvēris paku un apskatīja tā saturu.

Viņš apskatīja katru nagu, katru ausi un tad pacēla asti – tā ļengani nokarājās viņa rokā. Tam visam būtu jāizraisa smiekli, taču neviens nesmējās – pilnīgi neviens. Grūtākais brīdis bija tad, kad Džeiks paskatījās uz mums un pateicās mums, mēģinādams pasmaidīt.

Klusumā katrs darbinieks piesēdās tuvāk Džeikam un nolika savas pakas viņa priekšā, jo viņi pēkšņi apzinājās to, cik maz viņiem pašiem šīs dāvanas bija nozīmējušas… līdz šim brīdim.

Šajā brīdī meistars pārtrauca stāstu un atstāja darbiniekus tur stāvam. Viņam vairs nekas nebija jāsaka; taču viņam bija gandarījums redzēt, kā tajā pašā pēcpusdienā, kad vīri devās ēst pusdienas, viņi katrs padalījās ar savu maltīti ar Bilu, un viens no vīriem pat novilka savu kreklu un atdeva to Bilam.

Tavs komentārs

*
*







autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Sindija:

"Precīzi!"


Raimonds:

"Erts Erbens"