| Mazais princis uzkāpa kādā augstā
kalnā. Vienīgie kalni, ko viņš vispār pazina, bija trīs vulkāni,
kas viņam sniedzās līdz ceļgaliem. Izdzisušo vulkānu viņš
lietoja ķeblīša vietā. "No tik augsta kalna kā šis,"
nodomāja mazais princis, "es uzreiz ieraudzīšu visu planētu
un visus cilvēkus..." Bet viņš redzēja tikai klinšu
smailes.
- Labdien, - viņš teica katram gadījumam.
- Labdien ... Labdien ... Labdien ... - atskanēja atbalss.
- Kas jūs esat? - vaicāja mazais princis.
- Kas jūs esat ... kas jūs esat... kas jūs esat... - attrauca
atbalss.
- Esiet mani draugi, esmu vientuļš, - viņš teica.
- Es esmu vientuļš ... es esmu vientuļš ... es esmu vientuļš
... - atsaucās atbalss.
"Kāda dīvaina planēta!" mazais princis nodomāja.
"Tā ir ļoti sausa, vienās smailēs un asumos. Un cilvēkiem
trūkst iztēles. Viņi atkārto to, ko viņiem saka... Manās mājās
bija puķe: tā vienmēr runāja pirmā..."
|
