tikainesakinevienam.lv

Kad dzīve kļūst par pelēku bedri, sāc ar sevi!


“Es aizveru acis un esmu mājās… nekur nav jābrauc vai jāiet kājām.”

Lēnā un sapņaini maigā balsī man ausīs ieskanējās Prāta vētras izpildītā dziesma “Pamodini mani”. Es tiešām sajutos tā, it kā man būtu nepieciešama modināšana… modināšana bez modinātāja, tikai ar maigu pieskārienu un čukstu, kas acumirklī aizslaucītu prom visas dusmas un piesārņotās domas. Paskaties uz pasauli caur aizvērtiem acu plakstiem un pasaki vai tā tev nešķiet krāsaināka un bagātāka, siltāka un apburošu smaidu pilnāka?

Nē, nešķiet, tā liekas tik pat auksta un vējaina kā pirms acu aizvēršanas.

Pirms katras darbības veikšanas ir nepieciešama koncentrēšanās, pat ja šī darbība ir tikai acu aizvēršana, jo svarīgākais ir rezultāts, nevis pati darbība – mērķis, kuru nevar sasniegt iepriekš rūpīgi neatbildot uz jautājumiem, kuri rosās mūsu galvās – “Kāpēc es to daru un ko es no tā iegūšu?” Atbildes var būt tik pat dažādas, cik dažādi ir mūsu prāti, tomēr es varu apsolīt, ka ieguvums būs milzīgs, sākot jau ar laimes un miera sajūtu savā dvēselē. Mērķi nevar sasniegt tam neticot, kā arī bez patiesas pārliecības par savas rīcības pareizumu, nepieciešamību un iedarbību.

Zem šiem garajiem un pamācošajiem teikumiem patiesībā slēpjas viena īsa un visiem saprotama frāze – “Tici sev un saviem spēkiem!”.

Mani tikai brīžiem māc šaubas vai cilvēki saprot, ko šī frāze nozīmē un vai tiešām ir nepieciešami tik gari un sarežģīti teikumi, lai izskaidrotu tās būtību un nozīmi? Šajā brīdī, iespējams, daudzi noraidoši pašūpo galvu, tad, lūk, mans jautājums jums – Ja šīs frāzes teksts ir tik labi saprotams, tad kur paliek jūsu ticība, kādēļ es to neredzu ikdienā mūžīgo čīkstu un gaudu vietā, kādēļ “es nevaru, man ir apnicis un viss ir slikti” tekstu vietā es nedzirdu – “es varu, es to izdarīšu un viss būs lieliski?” Varu arī atbildēt uz šo jautājumu to cilvēku dēļ, kuri tagad ironiski smīkņā un skatās man tieši ģīmī, jo mēs negribam, neticam un nenovērtējam sevi. Protams, ir vieglāk paraudāt kādam uz pleca, staigāt apkārt “kladzinot” cik dzīve ir grūta un problēmu pilna, un cik daudz lietas no šīs “pasakainās” dzīves jūs patiesībā nebijāt pelnījuši. Iegrimt dubļos vienmēr ir bijis vieglāk kā izkļūt no tiem. Bet neviens nesolīja paradīzi ar Ēdenes dārzu, neviens neteica, ka būs viegli un paplātīte stāvēs rokasstiepiena attālumā.

Dzīvot nozīmē pastāvīgi cīnīties ar sevi, bez vardarbības un ieročiem, tikai un vienīgi ierobežojot savas liekās vēlmes un spēcīgos kārdinājumus, tai pat laikā apzinoties arī to, ka neviens jau nesastādīja sarakstu ar to kas slikts un kas labs. Mēs paši radām vērtību sistēmu un lemjam par to, ko uzskatīsim par labu vai sliktu rīcību… kā nosodīsim citus, ja tie nedzīvos pēc mūsu uzburtajiem principiem, bet gan paši pēc savējiem.

Esam mazliet aizrāvušies ar citu sodīšanu un pēršanu, aizmirstot, ka vienmēr noderīgi ir ieskatīties sevī – sākt ar sevi! Citu nosodīšana gandarījumu un laimi nekad nav nesusi.

Ja pasaule jūsu acu priekšā sāk kļūt par pelēku bedri, kurā visi kustas pārāk ātri un haotiski, vilkdami jūs līdzi – nostājieties vēl stabilāk, stāviet pēc iespējas mierīgāk un, kad esiet gatavs, aizveriet acis un ieraugiet to, ko iepriekš neredzējāt, sāciet ar sevi un izmainiet savu dzīvi. Nedrīkst dzīvot haotiski, ja jūs tuvina miers, tāpat kā nedrīkst dzīvot mierīgi, ja vēlaties būt haotisks. Spēks ir jūsu vēlmē un ticībā dzīvot citādāk… dzīvot SAVU dzīvi.

Tavs komentārs

*
*







autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Sindija:

"Precīzi!"


Raimonds:

"Erts Erbens"