tikainesakinevienam.lv

Stāsts pārdomām


Aivars gulēja pie atvērtā loga un viegli drebinājās. Viņam sala. Bet logu viņš nelūdza aizvērt, jo tā mazāk juta sāpes.
Sāpes neatstāja viņu ne uz mirkli. Kādas tik viņas nebija? Gan graizošas, gan zāģējošas, gan griezīgas, gan bungojošas visās iespējamās šūnās.
Aivars mēģināja atsaukt domās kaut vienu gaišu brīdi. Brīdi, kad sāpju vēl nebija. Bet nebija spēka, jo sāpes plosīja viņa ķermeni un neatstājās ne uz mirkli.
Kā tas gadījās, ka viņš saslima? Aivars neatcerējās. Pēkšņi vienu dienu sagrieza kuņģi. Aizejot pie ārsta, dakterīte nolēma, ka viņam ir kuņģa čūla. Bet sāpes nerima jau otro mēnesi sāpēja.
Nespējot paciest sāpes Aivars pats uz savu roku aizbrauca uz Stradiņiem. Viņam kā labam virpotājam bija saglabājušies daži svarīgi “blati”. Kad viņš izgāja visas iespējamās analīzes, ārstu konsīlija secinājums bija graujošs – aizkuņģa dziedzera vēzis 4.stadijā.
Sākumā sieva viņu kopā, iešļircināja visas nepieciešamās zāles. Bet viņai bija darbs, trīsgadīgs dēliņš Jancis, lopi, dārzs. Aivars ar bažām vēroja, ka sieviņa gandrīz neguļ un lēnām sadeg. Viņa Maijiņa nesūdzējās, neraudāja un arī klusēja. Tikai vienu reizi neizturēja, piegāja pie Aivara un izdvesa tikai vienu teikumu:”Aivar, esi slimojis gana, beidz, saņemies! Domām taču ir pozitīvs spēks. Saņemies!” Nākošajā dienā Aivars izsauca ātros, lai aizved uz slimnīcu.
Sāpes ar katru mirkli pieauga. Nu vairs nevarēja noteikt, kur viņas sākas, kur beidzās. Līdz medmāsas atnākšanai palika tieši pusstunda. Aivars ar vārgu, gandrīz caurspīdīgu roku pacēla lielo smilšu pulksteni un apgrieza to. Darbs prasīja milzīgas, pārcilvēciskas pūles, viņš nogura, atkrita uz spilveniem. Aivars sāka vērot, kā smilšu graudiņi krita lejup. Aivars zināja, ka tikko pēdējas smilšu graudiņš sasniegs beigas, atnāks medmāsa un izglābs viņu no sāpēm. Tad varēs sakārtot domas, uzrakstīt dažas vēstulītes dēlam, atnāks ciemiņi, daži draugi, sievasmāte, sieviņa ar dēliņu. Tās divas – trīs stundas viņš iemīlēja. Jo šajā nedzīvē vairs nebija nekā.
Smilšu graudiņi tecēja nesteidzīgi. Aivars atcerējās, kā viņa Maija nopirka šo smilšu pulksteni kādā no lombardiem, viņi pat sastrīdējās. Bet nu šis pulkstenis pagarināja viņa dzīvi tieši par pusstundu.
Smilšu graudiņu palika aizvien mazāk. Nu jau pēdējie divi krita lejā.
Māsiņa nenāca. Viņai šodien bērnam bija 4. dzimšanas diena, vajadzēja sagatavoties, nopirkt kūku, kādu dāvaniņu. Viņa nokavēja tikai 20 minūtes, gandrīz “akadēmiskās 15 minūtes” un vēl mazliet.
Aivara sirds sitās arvien lēnāk. Elpa kļuva raustīta, viegla, līdz aprima. Sāpes, kā viņam sāpēja!. Beidzot viņam likās, ka sirds uzsprāgst no sāpēm. Nu tas ir viss. Beidzot ķermenis vairs nejuta sāpes, bet nejuta arī dzīvi.
Medmāsa ienāca palātā. Paskatījās uz sirdzēju. Uzreiz visu saprata. Tagad viņai kādu brīdi vajadzēs sarakstīt dokumentus, izsaukt ārstējošo dakteri. Rutīna.
Viņa piegāja pie smilšu pulksteņa, ar drošu roku pacēla un apgrieza.
Dzīve turpinās. Dzīvei jāturpinās.

Tavs komentārs

*
*







autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Sindija:

"Precīzi!"


Raimonds:

"Erts Erbens"