tikainesakinevienam.lv

Stāsts pārdomām


Par TAISNĪBU noteikti ir daudz viedokļu. Katram savs. Daži domā, ka tā var piederēt. Citi – ka to var iebiedēt vai varbūt nopirkt? Bet vēl kāds saredz to kā eņģeli. Kāds romantiķis uzbūris nelielu vīziju – te tā ir:

Es redzēju neparastu sapni.

Stāvēju lauka vidū es un vēl kāds, kurš nebija cilvēks, bet drīzāk kā eņģelis. Jautāju vinjam, kāds ir viņa vārds? Eņģelis atbildēja, ka „Taisnība” ir viņa vārds.

Tad es redzēju saceļamies stipru vēju un tas gaudodams brāzās pāri zemei. Ieklausījos vēja brāzmās un tās līdzinājās daudzu cilvēku kliedzieniem un lāstiem.

Jautaju Taisnībai, kas ir šīs balsis un kamdēļ tās nemitējas, bet pieņemas spēkā?Taisnība man teica, ka tā ir tautas balss, kura brēc un lād uz saviem apspiedējiem un zagļiem.
Es jautāju, vai varu redzēt šo tautu? Un „Taisnība” man atbildēja, lai sekoju tai.
Enģelis pieskārās manām acīm un es ieraudzīju zemi pie jūras un augstu klinti tās krastā, kuras virsotne bija paslēpta mākoņos.
Daudzi no tautas bija apstājuši klints pakāji un kliedza tur uz augšu. Gan lieli, gan mazi, gan veci gan jauni, vīri un sievas, visi kā viena liela jūra viļņojās ap granīta klinti un centās satricināt tās pamatus.
Un tad eņģelis paņēma mani un uznesa uz klints virsotni mākoņos.
Tur es redzēju citus cilvēkus, bet it kā ar dzīvnieku sejām.
Viens no viņiem ar cūkas seju bija nokarājies pār bezdibeni, turoties pēdējiem spēkiem ar stīviem pirkstiem pie pašas apmales. Vēl citi, dzīvnieku sejām, līdzīgi lapsām un vilkiem, suņiem un ēzeļiem, turēja viņu aiz virvēm, ar kurām paši bija cieši saistījušies līdzīgi „ nāvīgam mezglam „ un nevareja atraistīt šīs saites.

Es jautāju Taisnībai, kāpēc šis cilvēks ar cūkas seju karājas uz kraujas malas, bet daudzi, kuri ir sasaistīti ar to ar virvēm tur vinju un nedod nokrist bezdibenī?
Tad eņģelis man teica, ka cilvēks ar cūkas seju ir negodīgs cilvēks, kurš izmantoja tautas uzticību, bet pats ar citiem, cilvēkiem kuriem ir dzīvnieku sejas, meloja un apkrāpa tautu.
Vēl Taisnība man teica, ka šie cilvēki zem maskām ir kā sazvērnieki pret savu tautu un tamdēļ meli atklājās un tauta sanāca ap šo klinti un grib to sagāzt.
Un atkal man Taisnība teica, ka cilvēki maskās runāja savā starpā augstprātīgus un lepnus vārdus, ka viņi ir drošībā uz pašas klints virsotnes, kura slēpjas mākoņos un nav satricināma. Šie cilvēki smējās un dejoja, saldi ēda un dzēra un domāja un teica, ka cilvēki lejā viņus nedzirdēs un neredzēs par viņu nodomiem un noziegumus, kurus tie dara. Un galvenais starp viņiem bija cilvēks, kurš ģērbies pelēkā mantijā zem kapuces un seju viņam nevareja redzēt, bet kura prātā tika pītas visādas nelietīgas domas un viltīgs smaids rotāja vinja bārdaino vaigu.
Un tad es redzēju jaunu lauvu, ieslēgtu krātiņā un smagas ķēdes turēja to sasietu.
Es jautāju vēl Taisnībai, kas ir šī jaunā lauva, kuru tur krātiņa un smagas ķēdes to cieši tur?
Eņģelis atbilēja, ka šī jaunā lauva ir nākusi tamdēļ, lai sargātu tautas labumus, bet cilvēks pelēkajā mantijā pavēlēja cilvēkam ar cūkas seju sarunāt daudzus citus no klints un tie sagrāba kopā jauno lauvu, saslēdza smagās ķjēdēs un iemeta krātiņā.

Un trīcēja klints ar vien stiprāk un stiprāk no tautas viļņošanās un balsīm. Un kļuva mazāk spēka cilvēkam ar cūkas seju turēties aiz klints malas, bet citi kliedza uz viņu, lai nelaižas vaļā, jo tad visi, kam dzīvnieku maskas tiks parauti tam līdzi bezdibenī. Un visvairāk kliedza cilvēks ar pelēko mantiju, kura seju nevarēja redzēt, bet smaida vietā tas grieza zobus dusmās un naidā.

Tad atkal es jautāju eņģelim, kur ir tautas spēks, lai sagāztu šo stingro klinti, kuras galotne ir mākoņos slēpta un kuras virsotnē cilvēki maskās savā lepnumā iedomājas, ka ir dievi un nepieskaramie svētie, turpinot padarīt nelietības.
Tad eņģelis pacēla roku un teica man : “Taisnība ir mans vārds un es esmu tautas spēks.”
Un sāka klints gāzties lejā no mākoņu augstumiem un visi, kas uz tās atradās vienā saitē krita līdzi cilvēkam ar cūkas seju. Krita arī cilvēks mantijā.
Tik nelietīgi viņi bija savos darbos, ka krītot lamāja viens otru un plēsa aiz matiem un spēra tuvākajam.
Un smags bija viņu kritiens pret zemi.
Vēl redzēju es kā Taisnība pieskārās krātiņam un nokrita smagās ķēdes no jaunās lauvas un atvērās krātiņa vārti. Un metās jaunais un spēcīgais lauva uz saviem lencējiem un gūstītājiem. Un plosīja viņus nežēlīgi, līdz maskas krita no to sejām. Un ieraudzīja tauta savus apzadzējus kādi tie ir, pilni netīrību, liekulības un melu un viņu darbus redzēja visi.

Tad jautāju es eņģelim, ko darīs tauta ar šiem vilkačiem, kuri novēlas uz zemi no makoņiem un klints tos nenoturēja? Un atbildēja man eņģelis, ka TAISNĪBAS sodam ir jānotiek, katram par to darbiem.

Un pamodos es no miega un pazuda eņģelis.

Tavs komentārs

*
*







autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Sindija:

"Precīzi!"


Raimonds:

"Erts Erbens"