tikainesakinevienam.lv

Jānis Peters par mīlestību


Bet tavas acis, tik melnas kā ugunī grauzdēta maize,
Skūpstīja mani un aiz laimes raudāja.
Ai, cik stiprs es kļuvis no tā svētīgā brīža!
Kailām rokām nožmiedzu kuili, izcēlu celmus no zemes
Un iesēju kaņepes alas priekšā.
Cilvēki, ejiet uz to vietu, kur es akmens laikmetā mīlēju, –
Tur kaņepes – tumšzaļas kaņepes šodien vēl zied.

Tavs komentārs

*
*







autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Sindija:

"Precīzi!"


Raimonds:

"Erts Erbens"


Maija:

"*"