tikainesakinevienam.lv

Mazais princis – 26.nodaļa


Mazais princis – 26.nodaļa

Blakus akai atradās veca akmens mūra drupas. Kad nākamās dienas vakarā es atgriezos no darba, jau no tālienes ieraudzīju savu mazo princi sēžam uz mūra un šūpojam kājas. Es dzirdēju, ka viņš runā:
– Vai tad tu neatceries? – viņš teica. Tas nebija šeit! Acīm redzot, viņam kāds atbildēja, jo viņš iebilda:
– Jā, jā, šī ir gan tā diena, bet nav īsti tā vieta … Es soļoju uz mūra pusi. Taču neredzēju un nedzirdēju neviena cita. Un tomēr mazais princis atkal teica:
– Protams. Tu redzēsi, kur smiltīs sākas manas pēdas. Tev tikai mani tur jāgaida. Es būšu šonakt tur.
Atrados divdesmit metru attālumā no mūra, bet vēl arvien neko neredzēju.
Pēc klusuma brīža mazais princis jautāja:
– Vai tev ir laba inde? Vai tu esi pārliecināta, ka neliksi man ilgi mocīties?
Es apstājos, sirds man sažņaudzās, bet arvien vēl neko nesapratu.
– Tagad ej projām, – viņš teica, – es gribu kāpt zemē!
Tad es paskatījos uz mūra pakāji un salēcos! Pretim mazajam princim tur bija izslējusies viena no tām dzeltenajām čūskām, kas var nogalināt trīsdesmit sekundēs. Izrāvis no kabatas revolveri, es sāku skriet, bet izdzirdusi troksni, čūska lēnām aiztecēja smiltīs kā gaistoša ūdens strūkliņa un nesteigdamās, ar metālisku švīkoņu ielīda starp akmeņiem.

Es nonācu pie mūra tieši laikā, lai satvertu rokās savu mazo princi, kas bija bāls kā sniegs.
– Ko tas nozīmē? Tu sarunājies ar čūskām!
Es atraisīju viņa zeltīto kaklautu, no kura viņš nekad nešķīrās. Samitrināju viņa deniņus un devu viņam padzerties. Un tagad vairs neuzdrošinājos viņam kaut ko jautāt. Viņš mani nopietni uzlūkoja un apvija savas rokas man ap kaklu. Jutu viņa sirdi, kas sitās kā aizšauts putns. Viņš teica:
– Es esmu apmierināts, ka tu atradi, kas vainas tavai mašīnai. Tu varēsi atgriezties mājās …
-Kā tu to zini?
Nupat gribēju pastāstīt, ka tieši tad, kad vairs nebija nekādu cerību, es laimīgi pabeidzu savu darbu!
Mazais princis neatbildēja uz manu jautājumu, bet tikai noteica:
– Arī es šodien atgriezīšos mājās …
Brīdi vēlāk viņš skumji piebilda:
– Tas ir daudz tālāk … un daudz grūtāk …
Nojautu, ka notiek kaut kas neparasts. Es apskāvu viņu kā mazu bērnu, un tomēr man likās, ka viņš krīt bezdibenī un es viņu nevaru noturēt…
Viņa skatiens bija nopietns, tālu aizklīdis:
– Man ir tavs jēriņš. Un man ir kaste jēriņam. Un man ir uzpurnītis…
Un mazais princis skumji pasmaidīja.
Es ilgi gaidīju. Jutu, ka viņš pamazām atgūst drosmi.
– Mazulīt, vai tu nobijies?
Protams, viņam bija bail. Bet viņš klusi iesmējās:
– Šovakar man būs vēl vairāk bail…
Atkal mani stindzināja priekšnojauta par kaut ko nenovēršamu. Un es sapratu – man būs grūti samierināties ar domu, ka nekad vairs nedzirdēšu mazā prinča smieklus. Tie man bija kā aka tuksnesī.
– Mazulīt, es vēl gribu dzirdēt tevi smejamies … Bet viņš teica:
– Šonakt aprit gads. Mana zvaigzne atradīsies tieši virs tās vietas, kur es pagājušajā gadā nokritu …
– Mazulīt, tas taču ir tikai ļauns sapnis, šis notikums ar čūsku un tikšanās ar zvaigzni…
Bet viņš neatbildēja uz manu jautājumu. Viņš sacīja:
– Būtiskais nav acīm saredzams…
-Protams…
– Tas ir tāpat kā ar puķi. Ja tu mīli kādu puķi, kas atrodas uz zvaigznes, tad ir tik jauki naktī raudzīties debesīs. Visas zvaigznes šķiet ziedam.
-Protams…
– Tas ir tāpat kā ar ūdeni. Tas, ko tu man devi dzert, bija kā mūzika, grieztuves un virves dziesma … Vai atceries … tas bija labs…
-Protams …
– Tu raudzīsies naktī zvaigznēs. Mana zvaigzne ir tik maziņa, ka nevaru to tev pat parādīt. Tā ir labāk. Mana zvaigzne tev būs viena no zvaigznēm. Tad tev patiks raudzīties tanīs visās … Tās visas būs tavas draudzenes. Un pēc tam es tev kaut ko uzdāvināšu … Viņš atkal smējās.
– Ai, mazulīt, mazulīt, kā man tīk klausīties tavos smieklos!
-Tieši tā būs mana dāvana… tas būs tāpat kā ar ūdeni…
-Kā tas saprotams?
– Katram cilvēkam zvaigznes ir savādākas. Ceļiniekam tās norāda ceļu. Citiem tās ir tikai mazas uguntiņas. Zinātniekiem tās ir problēmas. Manam biznesmenim tās bija zelts. Bet visas šīs zvaigznes klusēja. Tev turpretim būs zvaigznes, kādu nav nevienam …
– Kā tas saprotams?
– Tu naktī raudzīsies zvaigznēs, bet es taču dzīvošu vienā no tām, es taču smiešos vienā no tām un tad tev šķitīs, it kā smietos visas zvaigznes. Tev būs zvaigznes, kas prot smieties!
Un mazais princis atkal smējās.
– Un, kad tu būsi samierinājies (jo cilvēki beigās arvien samierinās), tu būsi laimīgs, ka esi mani pazinis. Tu arvien būsi mans draugs. Tev gribēsies smieties kopā ar mani. Un reizēm tu tāpat atvērsi logu sava prieka pēc … Un tavi draugi ļoti izbrīnīsies, redzot tevi veramies debesīs un smejamies. Tad tu viņiem teiksi: “Jā, zvaigznes arvien liek man smieties!” Un viņi domās, ka tu esi jucis. Es būšu ar tevi muļķīgi pajokojies.
Un viņš atkal smējās.
– Tas būs tā, it kā zvaigžņu vietā es tev būtu iedevis veselu kaudzi mazu, smejošu zvārgulīšu … Un viņš atkal smējās. Pēc tam kļuva nopietns.
– Šonakt… vai zini… nenāc.
– Es tevi neatstāšu.
– Tev liksies, it kā es būtu slims … it kā es mirtu. Tā tas notiek. Nenāc to skatīties, nav taču vērts.
– Es tevi neatstāšu.
Bet mazais princis bija norūpējies,.
– Es tev to saku čūskas dēļ… viņa var tev iekost… Čūskas ir ļaunas. Reizēm viņas kož tikai sava prieka pēc.
– Es tevi neatstāšu. Pēkšņi viņš nomierinājās.
– Vai tas tiesa, ka čūskām vairs nav indes otram kodienam …
Tai naktī es neredzēju, kā viņš aizgāja. Viņš bija aizlavījies klusītēm. Kad beidzot viņu panācu, viņš apņēmīgi un ātri soļoja. Viņš tikai noteica:
-Ā, tas esi tu …
Viņš satvēra mani aiz rokas. Bet vēl arvien raizējās:
– Nevajadzēja nākt. Tev būs sāpīgi. Izskatīsies tā, it kā es mirtu, bet tā nebūs patiesība … Es klusēju.
– Saproti. Tas ir pārāk tālu. Es nevaru aiznest turp ķermeni – tas ir pārāk smags. Es klusēju.
– Tas ir tikpat kā nomest veco čaulu. Tur nav nekā skumja… Es klusēju.

Mazais princis mazliet saduga. Taču vēl joprojām pūlējās iegalvot:
– Vai zini, tas būs jauki. Es arī raudzīšos zvaigznēs. Visas zvaigznes būs kā akas ar čīkstošu grieztuvi. Visas zvaigznes man dos dzert…
Es klusēju.
– Tas būs tik jautri! Tev būs pieci simti miljonu zvārguļu, man būs pieci simti miljonu aku …
Tad arī viņš apklusa, tādēļ, ka raudāja…
– Tas ir šeit. Ļauj man paspert vēl soli vienam pašam. Viņš apsēdās, tādēļ ka viņam bija bail. Viņš vēl piebilda:
– Zini… mana puķe… es par viņu atbildu! Un viņa ir tik vārga! Un viņa ir tik naiva! Viņai ir tikai četri niecīgi ērkšķi, lai aizstāvētos pret pasauli…
Es arī apsēdos, tādēļ ka nespēju vairs nostāvēt. Mazais princis teica:
-Lūk … Tas ir viss …
Viņš vēl mirkli vilcinājās, tad piecēlās. Paspēra soli. Bet es nespēju pakustēties.
Pie mazā prinča potītes nozibsnīja dzeltens zibens. Kādu mirkli viņš nekustējās. Viņš pat neiekliedzās. Viņš nokrita mierīgi, kā krīt koks. Nedzirdēja arī troksni, jo viņš nokrita smiltīs.

 

ievads, 1.nodaļa, 2.nodaļa, 3.nodaļa, 4.nodaļa, 5.nodaļa, 6.nodaļa, 7.nodaļa, 8.nodaļa, 9.nodaļa, 10.nodaļa, 11.nodaļa, 12.nodaļa, 13.nodaļa, 14.nodaļa, 15.nodaļa, 16.nodaļa, 17.nodaļa, 18.nodaļa, 19.nodaļa, 20.nodaļa, 21.nodaļa, 22.nodaļa, 23.nodaļa, 24.nodaļa, 25.nodaļa, 26.nodaļa, 27.nodaļa, pēcvārds





uzsauc kafiju


Ja citātu kartotēkā pavadītais laiks Tev šķita noderīgs un vēlies pateikt paldies, uzsauc kafiju ar sms palīdzību.

Nosūti sms ar tekstu
tikai
uz numuru
144

(visi operatori)
maksa par sms = 1€


autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Jānis Augustāns:

"Baigi labais dzejolis"


Elita:

"Paldies!"