tikainesakinevienam.lv

Mazais princis – 24.nodaļa


Mazais princis – 24.nodaļa

Tā bija astotā diena, kopš katastrofas tuksnesī, un klausīdamies stāstu par tirgotāju, es izdzēru pēdējo pilienu no sava ūdens krājuma.
– Tavas atmiņas, protams, ir jaukas, – teicu mazajam princim, – bet es vēl neesmu salabojis lidmašīnu, man vairs nav ko dzert, un arī es būtu laimīgs, ja varētu mierīgi aizstaigāt līdz kādai akai!
– Mana draudzene lapsa … – viņš iesāka.
– Mīļo zēn, te vairs nav runa par lapsu!
-Kādēļ?
– Tādēļ, ka mēs nomirsim aiz slāpēm …
Mazais princis nesaprata manu atzinumu un atbildēja:
– Ir labi, ja tev bijis draugs, pat ja tev jāmirst… Es esmu ļoti apmierināts, ka man bijusi draudzene lapsa…
“Viņš neapjauš briesmas,” es nodomāju. “Viņš nekad nav ne izsalcis, ne izslāpis. Viņam pietiek ar mazumiņu saules …”
Bet mazais princis uzlūkoja mani un atbildēja uz manu domu:
– Arī man slāpst… meklēsim aku …
Noguris atmetu ar roku: nav nekādas jēgas milzīgajā tuksneša plašumā meklēt aku. Tomēr mēs devāmies ceļā.
Klusēdami gājām vairākas stundas, līdz uznāca nakts un iemirdzējās zvaigznes. Es tās redzēju kā sapnī, jo pārliecīgo slāpju dēļ man bija viegls drudzis. Mazā prinča vārdi atkal un atkal atausa atmiņā.
– Tev taču arī slāpst? – es viņam jautāju. Bet viņš neatbildēja uz manu jautājumu. Viņš tikai noteica:
– Ūdens var būt labs arī sirdij…
Es nesapratu viņa atbildi un klusēju… Es labi zināju, ka nevajag viņu iztaujāt.
Mazais princis bija noguris. Viņš apsēdās. Es apsēdos viņam blakus. Un pēc klusuma brīža viņš vēl piebilda:
– Zvaigznes ir tik skaistas, pateicoties puķei, kuru nevar redzēt…
Es atbildēju: “Protams,” – un klusēdams uzlūkoju mēness apmirdzētās smilšu krokas.
– Tuksnesis ir skaists, – mazais princis ierunājās.
Tas bija tiesa. Aizvien esmu mīlējis tuksnesi. Tu sēdi uz kādas smilšu kāpas. Nekas nav redzams. Un tomēr klusumā kaut kas staro.
-Tuksnesis slēpj sevī kādu aku, un tas padara to skaistu, – teica mazais princis.
Es biju pārsteigts, jo pēkšņi izpratu šo dīvaino smilšu starošanu. Kad biju zēns, es dzīvoju kādā vecum vecā mājā, par kuru teika stāstīja, ka tajā esot apslēptas bagātības. Protams, neviens nekad tās nebija uzgājis, nebija pat meklējis. Bet tās apbūra visu šo māju. Mana māja savas sirds dziļumos glabāja kādu noslēpumu …
– Jā, – es teicu mazajam princim, – vienalga, vai tā būtu māja vai zvaigznes, vai tuksnesis, to, kas piešķir tiem skaistumu, mēs neredzam!
– Es esmu ļoti apmierināts, – viņš sacīja, – ka tu esi vienis prātis ar manu lapsu.
Pēc tam mazais princis aizmiga, es paņēmu viņu savās rokās un atkal devos ceļā. Es biju satraukts. Man šķita, ka nesu kādu trauslu dārgumu. Man pat šķita, ka uz zemes nekas vairs nevar būt trauslāks. Es apskatīju mēness gaismā viņa bālo pieri, viņa aizvērtās acis, matu šķipsnas, kas plīvoja vējā, un es teicu sev: “Še es redzu tikai čaulu. Pats nozīmīgākais nav saredzams …”
Un, tā kā viņa lūpas bija pavērtas vieglā smaidā, es vēl sacīju sev: “Raugoties šai iemigušajā mazajā princī, mani visvairāk aizkustina viņa uzticība kādai puķei, rozes tēls, kas staro viņā kā lampas liesma pat tad, kad viņš ir aizmidzis…” Un man viņš izlikās vēl trauslāks. Lampas ir ļoti jāsargā: viena vēja brāzma tās var izdzēst …
Un tā iedams, es rītausmā uzgāju aku.

ievads, 1.nodaļa, 2.nodaļa, 3.nodaļa, 4.nodaļa, 5.nodaļa, 6.nodaļa, 7.nodaļa, 8.nodaļa, 9.nodaļa, 10.nodaļa, 11.nodaļa, 12.nodaļa, 13.nodaļa, 14.nodaļa, 15.nodaļa, 16.nodaļa, 17.nodaļa, 18.nodaļa, 19.nodaļa, 20.nodaļa, 21.nodaļa, 22.nodaļa, 23.nodaļa, 24.nodaļa, 25.nodaļa, 26.nodaļa, 27.nodaļa, pēcvārds





uzsauc kafiju


Ja citātu kartotēkā pavadītais laiks Tev šķita noderīgs un vēlies pateikt paldies, uzsauc kafiju ar sms palīdzību.

Nosūti sms ar tekstu
tikai
uz numuru
144

(visi operatori)
maksa par sms = 1€


autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Jānis Augustāns:

"Baigi labais dzejolis"


Elita:

"Paldies!"