tikainesakinevienam.lv

Mazais princis – 21.nodaļa


Mazais princis – 21.nodaļa

Tieši tad parādījās lapsa.
– Labdien, – viņa teica.
– Labdien, – pieklājīgi atbildēja mazais princis, lai gan neviena neredzēja.
– Es esmu šeit, – teica kāda balss zem ābeles.
– Kas tu esi? – vaicāja mazais princis. – Tu esi ļoti skaista…
– Es esmu lapsa, – lapsa atbildēja.
-Nāc parotaļājies ar mani, – uzaicināja mazais princis. – Man ir skumji…
– Es nevaru ar tevi rotaļāties, – teica lapsa. – Es neesmu pieradināta.
– Piedodiet, – sacīja mazais princis, bet brīdi padomājis, piebilda:
– Ko nozīmē “pieradināt”?
– Tu neesi šejienietis, – teica lapsa, – ko tu meklē?
– Es meklēju cilvēkus, – atteica mazais princis.
– Ko nozīmē “pieradināt”?
– Cilvēkus, – lapsa brīnījās, – viņiem taču ir šautenes, un viņi medī. Tas ir ļoti nepatīkami! Un vēl viņi audzē vistas. Tas ir vienīgais labums. Vai tu meklē vistas?
– Nē, – atteica mazais princis. – Es meklēju draugus. Ko nozīmē “pieradināt”?
– Tas ir pārāk aizmirsts jēdziens, – atbildēja lapsa. -Tas nozīmē “nodibināt ciešas saites”…
– Nodibināt ciešas saites?
– Protams, – sacīja lapsa. – Pagaidām tu manās acīs esi tikai mazs zēns, kas līdzīgs simt tūkstošiem citu. Un tu man neesi vajadzīgs. Bet arī es tev neesmu vajadzīga. Tev es esmu tikai lapsa, kas līdzinās simt tūkstošiem citu lapsu. Bet, ja tu mani pieradināsi, mēs būsim vieni otram vajadzīgi. Tu būsi man vienīgais visā pasaule. Es būšu tev vienīgā visā pasaulē.

– Es sāku saprast, – teica mazais princis. – Ir kāda puķe … man šķiet, ka viņa mani pieradinājusi…
– Tas ir iespējams, – atbildēja lapsa. – Uz Zemes viss iespējams…
– Nē, tas nebija uz Zemes, – iebilda mazais princis. Lapsa likās ļoti ieinteresēta:
– Uz kādas citas planētas?
-Jā.
– Vai uz tās planētas ir arī mednieki?
-Nē.
– Tas ir interesanti. Un vistas?
-Nē.
– Nekas pasaulē nav pilnīgs, – nopūtās lapsa. Bet tad viņa atgriezās pie aizsāktās domas:
– Mana dzīve ir ļoti vienmuļa. Es medīju vistas, cilvēki medī mani. Visas vistas līdzinās cita citai, un visi cilvēki līdzinās cits citam. Tad nu es mazliet garlaikojos. Bet, ja tu mani pieradināsi, mana dzīve kļūs saules pilna. Es pazīšu soļu troksni, kas atšķirsies no visiem citiem.

Pārējie soļi liks man noslēpties zemē, tavējie – kā mūzika aicinās mani ārā no alas. Un tad vēl – skaties! Vai tu redzi tur to kviešu lauku? Es neēdu maizi. Labība man nav vajadzīga. Labības lauks man neko neatgādina. Un tas ir ļoti skumji! Bet tev ir mati zelta krāsā. Tas būs brīnišķīgi, kad tu būsi mani pieradinājis! Kvieši, kas arī ir zeltaini, man atgādinās tevi, un es iemīlēšu vējā šalcošo druvu …

Lapsa apklusa un ilgi raudzījās uz mazo princi.
– Lūdzu … pieradini mani! – viņa teica.
– Labprāt, – atbildēja mazais princis, – bet man nav daudz laika. Man jāatrod draugi un jāiepazīstas ar daudz ko citu.
– Mēs pazīstam tikai to, ko pieradinām, – sacīja lapsa. – Cilvēkiem vairs nav laika neko iepazīt. Viņi nopērk pie tirgotāja jau visu gatavu. Bet, tā kā nav tirgotāju, kas pārdotu draugus, tad cilvēkiem vairs nav draugu. Ja tu vēlies draugu, pieradini mani!
– Kas tad jādara? -jautāja mazais princis.
– Jābūt ļoti pacietīgam, – atbildēja lapsa. – Vispirms tu apsēdīsies zāle – tā patālāk no manis. Es tevi uzlūkošu ar vienu acu kaktiņu, un tu neko neteiksi. Valoda ir nesaprašanās avots. Bet ar katru dienu tu varēsi apsēsties mazliet tuvāk…
Nākamajā dienā mazais princis ieradās atkal.
– Labāk būtu bijis, ja tu ierastos vienā un tajā pašā laikā, – sacīja lapsa. – Ja tu, piemēram, nāc pulksten četros pēcpusdienā, tad es jau no trijiem sākšu justies laimīga. Jo tuvāk nāks norunātā stunda, jo laimīgāka es būšu. Pulksten četros es jau sākšu bažīties un uztraukties, jo būšu atklājusi laimes vērtību! Bet, ja tu nāksi, vienalga, kad, es nezināšu, cikos savā sirdī sākt gatavoties … Nepieciešams savs rituāls.
– Kas tas ir rituāls? – vaicāja mazais princis.
– Tas ir kaut kas sen aizmirsts, – atteica lapsa.
– Tas ir kaut kas tāds, kas padara vienu dienu atšķirīgu no visām pārējām, vienu stundu atšķirīgu no visām citām. Maniem medniekiem arī, piemēram, ir savs rituāls. Ceturtdienās viņi iet dejot ar ciemata meitenēm. Ceturtdienas tad nu ir burvīgas dienas.! Es eju pastaigāties līdz pat vīnogulājiem. Bet, ja mednieki ietu dejot, kad pagadās, visas dienas būtu līdzīgas cita citai, un man nemaz vairs nebūtu brīvdienu.
Tā mazais princis pieradināja lapsu, un, kad tuvojās šķiršanās stunda, lapsa sacīja:

– Es raudāšu.
– Tā ir tava vaina, – iebilda mazais princis, – es tev nebūt nevēlēju ļaunu, bet tu pati gribēji, lai es tevi pieradinu …
– Protams, – sacīja lapsa.
– Bet tu taču raudāsi! – teica mazais princis.
– Bez šaubām, – atteica lapsa.
– Tad jau tu neko neiegūsti!
– Es iegūstu gan, – sacīja lapsa, – atceries zeltainos kviešus.
Pēc tam viņa piebilda:
– Ej apraudzīt rozes! Tu sapratīsi, ka tavējā ir vienīgā visā pasaulē. Tu atnāksi no manis ardievoties, un es tev atklāšu kādu noslēpumu.
Mazais princis devās apskatīt rozes.
– Jūs nemaz nelīdzināties manai rozei, jūs vēl neesat nekas, – viņš tām teica. – Neviens jūs nav pieradinājis, un arī jūs neesat nevienu pieradinājušas. Jūs esat tādas pašas, kāda bija mana lapsa. Tā bija līdzīga simtiem tūkstošiem citu. Bet es padarīju viņu par savu draugu, un tagad viņa man ir vienīgā visā pasaulē.
Un rozes jutās ļoti neērti.
– Jūs esat skaistas, bet tukšas, – vēl viņš tām sacīja. – Jūsu dēļ nevar mirt. Protams, arī mana roze vienkāršam garāmgājējam var likties līdzīga jums. Bet viņa viena pati ir nozīmīgāka par jums visām, jo tieši viņu es laistīju. Tieši viņu es apsedzu ar stikla kupolu. Tieši viņu es aizsargāju no vēja. Tieši viņas dēļ es nogalināju kāpurus (izņemot divus trīs, lai būtu tauriņi). Es klausījos, kā viņa gaudās vai lielījās, es dzirdēju pat to, kā viņa klusēja. Jo viņa ir mana roze.
Tad mazais princis atgriezās pie lapsas.
-Ardievu, – viņš teica.
– Ardievu, – sacīja lapsa. – Lūk, mans noslēpums, tas ir ļoti vienkāršs: īsti mēsredzam tikai ar sirdi. Būtiskais nav acīm saredzams.
– Būtiskais nav acīm saredzams, – atkārtoja mazais princis, lai neaizmirstu.
– Tieši tas laiks, ko tu veltīji savai rozei, padara šo rozi tik nozīmīgu.
-Tieši tas laiks, ko es veltīju savai rozei… – atkārtoja mazais princis, lai neaizmirstu.
– Cilvēki ir aizmirsuši šo patiesību, – sacīja lapsa, – bet tev nevajag to aizmirst. Tev vienmēr jābūt atbildīgam par tiem, ko esi pieradinājis. Tev jāatbild par savu rozi…
– Man jāatbild par savu rozi … – atkārtoja mazais princis, lai paturētu atmiņā.

ievads, 1.nodaļa, 2.nodaļa, 3.nodaļa, 4.nodaļa, 5.nodaļa, 6.nodaļa, 7.nodaļa, 8.nodaļa, 9.nodaļa, 10.nodaļa, 11.nodaļa, 12.nodaļa, 13.nodaļa, 14.nodaļa, 15.nodaļa, 16.nodaļa, 17.nodaļa, 18.nodaļa, 19.nodaļa, 20.nodaļa, 21.nodaļa, 22.nodaļa, 23.nodaļa, 24.nodaļa, 25.nodaļa, 26.nodaļa, 27.nodaļa, pēcvārds





uzsauc kafiju


Ja citātu kartotēkā pavadītais laiks Tev šķita noderīgs un vēlies pateikt paldies, uzsauc kafiju ar sms palīdzību.

Nosūti sms ar tekstu
tikai
uz numuru
144

(visi operatori)
maksa par sms = 1€


autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Jānis Augustāns:

"Baigi labais dzejolis"


Elita:

"Paldies!"