tikainesakinevienam.lv

Mazais princis – 13.nodaļa


Mazais princis – 13.nodaļa

Ceturtā planēta bija biznesmeņa planēta. Šis cilvēks bija tik aizņemts, ka, mazajam princim ierodoties, pat nepacēla galvu.
– Labdien, – sacīja princis. – Jūsu cigarete ir apdzisuši.
– Trīs un divi ir pieci. Pieci un septiņi – divpadsmit. Divpadsmit un trīs – piecpadsmit. Sveiki! Piecpadsmit un septiņi – divdesmit divi. Divdesmit divi un seši – divdesmit astoņi. Nav laika to atkal aizdedzināt. Divdesmit seši un pieci – trīsdesmit viens. Uf! Tātad kopā pieci simti viens miljons seši simti divdesmit divi tūkstoši septiņi simti trīsdesmit viens.
– Pieci simti miljonu? Kā tad?
– Tu vēl arvien esi šeit? Pieci simti viens miljons… es vairs nezinu, kā … Man ir tik daudz darba! Esmu nopietns cilvēks, un blēņas man nesagādā nekādu prieku! Divi un pieci – septiņi…
– Pieci simti viens miljons? Kā tad? – atkārtoja mazais princis, kas vēl nekad savā mūžā nebija atteicies no reiz uzdotā jautājuma.
Biznesmenis pacēla galvu:
– Piecdesmit četros gados, kopš dzīvoju uz šīs planētas, mani ir traucējuši tikai trīs reizes. Pirmoreiz! pirms divdesmit diviem gadiem, tā bija kāda maijvabole, kas uzradās dievs zin no kurienes. Tā sacēla šausmīgu troksni, un es ielaidu aplēsē četras kļūdas. Otrreiz, pirms vienpadsmit gadiem, man uzbruka reimatisma lēkme. Es pārāk maz kustos. Man nav laika klaiņot apkārt. Es taču esmu nopietns cilvēks. Trešā reize … lūk, šī! Tātad teicu pieci simti viens miljons…
– Miljons? Kā tad?
Biznesmenis saprata, – viņam nav ko cerēt, ka viņu liks mierā.
-Miljons mazo nieciņu, kas dažreiz redzami pie debesīm.
– Mušu? .
– Nē taču, mazo nieciņu, kas mirdz.
-Bišu?
– Nu nē. Mazo, zeltaino nieciņu, kas dīkdieņus padara sapņainus. Bet es esmu nopietns. Man nav laika sapņot.
-Ā, zvaigžņu?
– Tieši tā. Zvaigžņu.
– Un ko tu dari ar pieci simti miljoniem zvaigžņu?
– Pieci simti vienu miljonu seši simti divdesmit diviem tūkstošiem septiņi simti trīsdesmit vienu. Esmu nopietns cilvēks un cienu precizitāti.
– Un ko tu dari ar šīm zvaigznēm?
– Ko es daru?
-Jā.
– Neko. Tās man pieder.
– Tev pieder zvaigznes?
-Jā.
– Bet es nupat redzēju kādu karali, kam …
– Karaļiem nekas nepieder. Viņi valda pār kaut ko. Tas ir pavisam kas cits.
– Bet kāds tev labums no tā, ka tev pieder zvaigznes?
– Tās padara mani bagātu.
– Un kāds tev labums no tā, ka esi bagāts?
– Es varu nopirkt citas zvaigznes, ja kāds tās atklāj. “Šis cilvēks,” nodomāja mazais princis,” spriež apmēram tāpat kā mans dzērājs.” Tomēr viņš vēl šo to pajautāja.
– Kā var piederēt zvaigznes?
– Bet kas ir to īpašnieks? – biznesmenis ērcīgi noprasīja.
– Es nezinu. Neviens.
– Nu tad zvaigznes pieder man, jo es pirmais par tām iedomājos.
– Vai ar to pieliek?

– Protams. Ja tu atrodi dimantu, kam nav īpašnieka, tas ir tavs. Ja tu atklāj kādu salu, kurai nav īpašnieka, tā ir tava. Ja tev pirmajam rodas kāda doma, tu liec to patentēt – tā ir tava.
Bet man pieder zvaigznes, jo līdz šim neviens nav iedomājies, ka arī tās var piederēt.
– Tas tiesa, – sacīja mazais princis. – Un ko tu dari ar tām?
– Es tās pārvaldu. Es tās saskaitu un atkal pārskaitu, – atteica biznesmenis. – Tas ir grūti. Bet es esmu nopietns cilvēks!
Mazais princis vēl nebija apmierināts.
– Ja man pieder, piemēram, kāds kaklauts, es varu to aplikt ap kaklu un aiznest projām. Ja man pieder kāda puķe, es varu to noplūkt un paņemt līdz. Bet tu taču nevari noplūkt savas zvaigznes.
– Nē, bet es varu tās ielikt bankā.
– Ko tas nozīmē?
– Tas nozīmē, ka es uzrakstu uz maza papīrīša zvaigžņu skaitu. Un pēc tam šo papīru ieslēdzu atvilktnē.
-Un tas ir viss?
-Ar to pietiek!
“Tas ir jocīgi,” mazais princis nodomāja. “Tas ir pat dzejiski. Tomēr nav sevišķi nopietni.”
Mazajam princim par to, kas ir nopietns, bija savas domas, kuras ļoti atšķīrās no pieaugušo cilvēku domām.
– Man, – viņš piebilda, – pieder kāda puķe, ko es katru dienu aplaistu. Man ir trīs vulkāni, kurus es tīru katru nedēļu. Jo es tīru arī izdzisušo. Nekad nevar būt drošs. Tas, ka viņi man pieder, ir derīgi kā maniem vulkāniem, tā manai puķei. Bet tu neesi derīgs zvaigznēm…
Biznesmenis atvēra muti, bet neatrada nekā , ko atbildēt, un mazais princis devās projām.
“Pieaugušie nudien ir ārkārtīgi dīvaini,” viņš teica sev, ceļodams tālāk.

ievads, 1.nodaļa, 2.nodaļa, 3.nodaļa, 4.nodaļa, 5.nodaļa, 6.nodaļa, 7.nodaļa, 8.nodaļa, 9.nodaļa, 10.nodaļa, 11.nodaļa, 12.nodaļa, 13.nodaļa, 14.nodaļa, 15.nodaļa, 16.nodaļa, 17.nodaļa, 18.nodaļa, 19.nodaļa, 20.nodaļa, 21.nodaļa, 22.nodaļa, 23.nodaļa, 24.nodaļa, 25.nodaļa, 26.nodaļa, 27.nodaļa, pēcvārds





uzsauc kafiju


Ja citātu kartotēkā pavadītais laiks Tev šķita noderīgs un vēlies pateikt paldies, uzsauc kafiju ar sms palīdzību.

Nosūti sms ar tekstu
tikai
uz numuru
144

(visi operatori)
maksa par sms = 1€


autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Jānis Augustāns:

"Baigi labais dzejolis"


Elita:

"Paldies!"