tikainesakinevienam.lv

Mazais princis – 10.nodaļa


Mazais princis – 10.nodaļa

Vistuvāk mazā prinča planētai atradās asteroīdi 325., 326., 327., 328., 329. un 330. Tāpēc tos viņš apciemoja vispirms, lai sameklētu tur kādu nodarbošanos vai iemācītos kaut ko.
Pirmo apdzīvoja kāds karalis. Tērpies purpurā un sermuļādās, viņš sēdēja uz ļoti vienkārša un tomēr majestātiska troņa.
– Lūk, pavalstnieks! – karalis iesaucās, ieraudzījis mazo princi.
Un mazais princis nodomāja: “Kā gan viņš mani pazīst, ja nekad nav redzējis?”
Viņš nezināja, ka karaļi pasauli vienkāršo. Visi cilvēki viņiem ir pavalstnieki.
-Panāc tuvāk, lai es tevi labāk redzu, – teica karalis, kas jutās gauži lepns, ka ir kādam karalis.
Mazais princis ar skatienu meklēja, kur apsēsties, bet visu planētu pilnīgi aizņēma krāšņais sermuļādu apmetnis. Tā nu viņš palika stāvam, bet, tā kā bija noguris, nožāvājās.
– Žāvāties karaļa klātbūtnē ir pret etiķetes noteikumiem, – teica karalis. – Es tev to aizliedzu.
– Es nevaru savaldīties, – pavisam apmulsis, atbildēja mazais princis. – Mans ceļojums bija ilgs, un es neesmu nemaz gulējis…
– Tad es tev pavēlu žāvāties, – sacīja karalis. – Gadiem ilgi neesmu redzējis kādu žāvājamies. Žāvas ir ievērības cienīga parādība. Nu, nožāvājies vēlreiz! Tā ir pavēle.
-Es kautrējos… vairs nevaru… – iebilda mazais princis gluži nosarcis.
– Hm! Hm! – atteica karalis. – Tad es … es tev pavēlu brīžiem žāvāties un brīžiem ne.
Viņš sastostījās un likās esam saīdzis.

Jo karalis raudzījās, lai viņa autoritāte tiktu respektēta. Viņš necieta nepaklausību. Viņš bija absolūtais monarhs. Bet, tā kā bija ļoti labs, viņš deva saprātīgas pavēles.
“Ja es pavēlētu,” karalis mēdza teikt, “ja es pavēlētu kādam ģenerālim pārvērsties par kaiju un ja šis ģenerālis neklausītu, tā nebūtu viņa vaina. Tā būtu mana vaina.”
– Vai drīkstu apsēsties? – bailīgi ievaicājās mazais princis.
– Es tev pavēlu apsēsties, – atbildēja karalis, majestātiski sakārtodams sava sermuļādu apmetņa malu.
Mazais princis bija neziņā. Planēta tik niecīga – pār ko gan karalis valda?
– Jūsu majestāte, – viņš teica, – lūdzu, piedodiet, ka uzdrošinos jums jautāt…
– Es tev pavēlu jautāt, – karalis steidzīgi noteica.
– Majestāt, pār ko jūs valdāt?- Pār visu, – karalis vientiesīgi atbildēja.
– Pār visu?
Karalis ar necilu žestu norādīja uz savu planētu, uz pārējām planētām un zvaigznēm.
– Pār visu šo? – mazais princis pārjautāja.
– Pār visu šo… – karalis atbildēja. Jo viņš bija ne tikai absolūtais, bet arī universālais monarhs.
– Un zvaigznes jums paklausa?
– Protams, – karalis atteica. – Viņas klausa uz vārda. Es neciešu nedisciplinētību.
Šāda vara mazajā princī izraisīja izbrīnu. Ja tāda būtu viņa rokās, tad viņš varētu vienā un tai pašā dienā noraudzīties nevis četrdesmit četros, bet septiņdesmit divos vai ari simt vai divsimt saulrietos, pat neizkustinot no vietas savu krēslu! Un, tā kā princi atkal pārņēma skumjas, atceroties savu mazo planētu, viņš iedrošinājās palūgt karalim kādu žēlastību:
– Es gribētu redzēt saulrietu … Dariet man šo prieku … Pavēliet saulei, lai tā noriet…
– Ja es pavēlētu kādam ģenerālim lidot no zieda uz ziedu kā tauriņam vai uzrakstīt traģēdiju, vai pārvērsties par kaiju un, ja ģenerālis neizpildītu doto pavēli, kā vaina tā būtu: viņa vai manējā?
– Tā būtu jūsu vaina, – mazais princis apņēmīgi noteica.
– Tieši tā. No katra jāprasa tas, ko katrs spēj izpildīt, -karalis atsāka. – Autoritāte vispirms balstās uz saprātu. Ja pavēlēsi savai tautai mesties jūrā, tā sacelsies. Man ir tiesības prasīt paklausību, tādēļ, ka mani rīkojumi ir saprātīgi.
– Bet mans saulriets? – atgādināja mazais princis, kas nekad neaizmirsa reiz izteiktu jautājumu.
– Tu redzēsi savu saulrietu. Es to pieprasīšu. Taču vispirms sagaidīšu labvēlīgus apstākļus, jo tā ir augstākā valdīšanas gudrība.- Kad tas būs? – apvaicājās mazais princis.
-Hm! Hm! -albildēja karalis, vispirms paraudzījies lielā kalendārā. – Hm! Hm! Tas būs ap … ap… tas būs šovakar ap pulksten septiņiem četrdesmit! Tu redzēsi, cik labprāt izpildu tavu vēlēšanos.
Mazais princis nožāvājās. Viņam bija žēl neredzētā saulrieta. Turklāt viņš jau sāka garlaikoties.
– Man še vairs nav ko darīt, – viņš sacīja karalim. – Es došos projām.
– Neej projām, – atbildēja karalis, kas jutās tik lepns, ka viņam ir viens pavalstnieks. – Neej projām, es iecelšu tevi par ministru!
– Par kādu ministru!
-Par… tieslietu!
– Bet nav jau neviena , ko tiesāt!
– Nevar zināt, – karalis atteica. – Es vēl neesmu apskatījis savu karaļvalsti. Esmu ļoti vecs, bet še nav vietas karietei, un staigāšana mani nogurdina.
– O! Es jau apskatīju, – sacīja princis un noliecās, lai pamestu skatienu planētas otrā pusē. – Tur arī nav neviena…
– Tad tu tiesāsi pats sevi, – karalis atbildēja. – Tas ir pats grūtākais. Sevi tiesāt ir daudz grūtāk nekā citus. Ja tev izdosies sevi novērtēt, tad tu patiesi būsi īsts gudrais.
– Es varu tiesāt sevi, vienalga, kur, – mazais princis sacīja. Tāpēc man nav jādzīvo šeit.
– Hm! Hm! – karalis teica. – Man šķiet, ka kaut kur uz manas planētas dzīvo veca žurka. Naktīs es viņu dzirdu. Laiku pa laikam tu viņai piespriedīsi nāves sodu. Tādējādi viņas dzīve būs atkarīga no lavas tiesas. Bet tu viņu ikreiz apžēlosi, lai pataupītu vēlākam laikam. Mums ir tikai viena žurka.
– Man nepatīk sodīt ar nāvi, – atteica mazais princis. – Turklāt laiks doties ceļā.
– Nē, – karalis iebilda. Mazais princis jau bija saposies, taču viņš negribēja sāpināt veco monarhu.
-Ja jūsu majestāte vēlētos, lai jūs paklausa bez ierunām, jūs varētu dot man kādu jēdzīgāku pavēli. Jūs, piemēram, varētu pavēlēt man doties ceļā šai pašā mirklī. Manuprāt, visi apstākļi ir labvēlīgi …
Tā kā karalis neko neatbildēja, mazais princis brīdi vilcinājās, tad nopūtās un devās ceļā.
– Es tevi ieceļu par savu sūtni, – karalis pasteidzās iesaukties.
Viņš izskatījās ļoti valdonīgs.
“Ir gan dīvaini ļaudis tie pieaugušie,” mazais princis nodomāja un turpināja savu ceļojumu.

ievads, 1.nodaļa, 2.nodaļa, 3.nodaļa, 4.nodaļa, 5.nodaļa, 6.nodaļa, 7.nodaļa, 8.nodaļa, 9.nodaļa, 10.nodaļa, 11.nodaļa, 12.nodaļa, 13.nodaļa, 14.nodaļa, 15.nodaļa, 16.nodaļa, 17.nodaļa, 18.nodaļa, 19.nodaļa, 20.nodaļa, 21.nodaļa, 22.nodaļa, 23.nodaļa, 24.nodaļa, 25.nodaļa, 26.nodaļa, 27.nodaļa, pēcvārds





uzsauc kafiju


Ja citātu kartotēkā pavadītais laiks Tev šķita noderīgs un vēlies pateikt paldies, uzsauc kafiju ar sms palīdzību.

Nosūti sms ar tekstu
tikai
uz numuru
144

(visi operatori)
maksa par sms = 1€


autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Jānis Augustāns:

"Baigi labais dzejolis"


Elita:

"Paldies!"