tikainesakinevienam.lv

Jasmīns un roze


Dārzā, pašā dārza maliņā auga neliels jasmīna krūmiņš un necila mežrozīte.
Kādu dienu jasmīns ierunājās, – “Es esmu Lielā Dārznieka Likteņa, untuma dēļ saticis Tevi, iepazinis Tevi, un es vēlos par savu rozi Tevi saukt!”
Mežroze teica – “Rožu tak ir tik ļoti daudz, tās visas ir skaistas, es pat tā nesmaržoju.”
“Tev taisnība ka rožu daudz, bet tāda kāda esi Tu ir tikai viena” – Jasmīns atbildēja.
“Man kopšana, man gaisma, man rūpes, man mīlestība vajadzīga” – Roze bikli aiz ziedlapas slēpdamās noteica…
“Es Tev to visu varu sniegt, ņem cik vēlies, man nemaz nav žēl” – Jasmīns priecīgs attrauca.
Un mežrozīte ņēma, no sākuma mazliet, tad arvien vairāk un vairāk, pieņēmās spēkā, plauka, bet vēl nebija gana. Tai vajadzēja vēl, un viņa ņēma alkatīgi visu, nemanot ka blakus tai jasmīna krūmiņš pavisam sanīkst. Tā krāšņi uzziedēja, tās ērkšķi kļuva asi kā asmeņi, un savā lepnībā tai vairs redzēja tikai sevi.
Reiz kādā dienā tā pamanīja sev blakus pavisam sanīkušo jasmīna krūmiņu un nicīgi noviebās – “Phe, kāds Tu esi, man tāds kopējs vairs nav vajadzīgs, es citu atradīšu!”
Jasmīna ziedi kā baltas asaras nobira, pats viņš izkalstot, vēl klusi čukstēja – “Neaizej, mana Roze!”
Bet bijusī necilā mežrozīte kļuvusi par lepnu rozi viņu vairs nedzirdēja, ļaujot sevi noplūkt pirmajam, kas nākot garām pamanīja viņas ziedošo skaistumu, sajūsminājās par to, un bija gatavs atdot sevi viņai visu.

Tavs komentārs

*
*







autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Sindija:

"Precīzi!"


Raimonds:

"Erts Erbens"