tikainesakinevienam.lv

Ezītis miglā


Ezītis miglā

Trīsdesmit odiņi izskrēja norā un sāka spēlēt savas pīkstīgās vijoles. No mākoņiem izlīda mēness un smaidot sāka peldēt pa debesīm.
“Mmm!..” – aiz upes nopūtās govs.
Ierējās suns un četrdesmit mēneszaķīšu aizdrāzās pa taciņu. No upes pacēlās migla, skumjš balts zirgs tajā iegrima līdz krūtīm, un tagad likās – miglā peld liela balta pīle un sprauslodama tajā bāž galvu. Ezīts sēdēja pakalniņā zem priedes un lūkojās uz mēness gaismas apgaismoto, miglas pielieto paleju. Bija tik skaisti, ka viņš laiku pa laikam sapurinājās: vai tikai tas nerādās sapni?
Bet odiņi nenogura spēlēt savas vijoles, mēneszaķi dejoja un suns gaudoja. “Ja stāstīšu – neticēs!” nodomāja Ezītis, un saka lūkoties vel uzmanīgāk, lai tādu skaistumu iegaumētu līdz pēdējam sīkumam.
– Re, nokrita zvaigzne, – viņš ievēroja, – un zāle noliecas pa kreisi, no egles vairs tikai galotne, un tagad tā peld blakus zirgam.
– Interesanti, – domāja Ezītis, – ja zirgs apgulsies, vai viņš miglā neaizrīsies?” Un Ezītis saka lēni kāpt leja no pakalniņa, lai nonāktu miglā un redzētu, kas ir tajā iekšā.
– Re, – teica Ezītis, – neko nevar redzēt. Pat ķepiņu nevar saskatīt.
– Zirgs! – viņš pasauca. Bet zirgs neko neteica.
“Kur gan ir zirgs?” – nodomāja Ezītis. Un devas taisni uz priekšu. Apkārt bija klusums, tumsa un miklums, tikai augšā vāji blāvoja krēsla. Ezītis rāpoja ilgi, ilgi un pēkšņi sajuta, ka zemes vairs nav un viņš kaut kur krīt. Plunk!
“Esmu upē!” – ar šausmām aptvēra Ezītis. Un saka ar ķepām drudžaini kulties.
Iznirstot joprojām bija tumšs un Ezītis pat nezināja, kur ir krasts. “Lai upe pati mani nes!” – viņš nolēma, cik vien var dziļi ievilka elpu un ļāva straumei nest.
Upe čabināja niedres, burbuļoja krāces, un Ezītis juta, ka ir caur cauri izmircis un tūlīt noslīks. Pēkšņi kāds pieskārās viņa pakaļķepai.
– Atvainojiet – kāds bez skaņas teica, kas jūs esat un kā šeit nokļuvāt?
– Es esmu Ezītis, – Ezītis arī atbildēja bez skaņas. – Es iekritu upē.
– Tad sēdieties man mugurā, – bez skaņas kāds teica. – Es izvedīšu jūs krastā. Ezītis uzsēdās kāda šaurajā un slidenajā mugurā un pēc brīža jau bija krastā.
– Paldies! – viņš skaļi pateica.
– Nav par ko! – kāds, ko Ezītis pat neredzēja, bez skaņas atbildēja un pazuda viļņos.
“Re, kāds gadījums”, nopurinoties domāja Ezītis, “Vai tad kāds ticēs?!” Un aizsteberēja miglā.

ezītis miglā, kā ieēnot klusumu





uzsauc kafiju


Ja citātu kartotēkā pavadītais laiks Tev šķita noderīgs un vēlies pateikt paldies, uzsauc kafiju ar sms palīdzību.

Nosūti sms ar tekstu
tikai
uz numuru
144

(visi operatori)
maksa par sms = 1€


autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Jānis Augustāns:

"Baigi labais dzejolis"


Elita:

"Paldies!"