tikainesakinevienam.lv

Ezītis miglā – Kā ieēnot klusumu


Ezītis miglā – Kā ieēnot klusumu

– Man ļoti patīk apmākušās rudens dienas, – teica Ezītis. – Saulīte blāvi spīd, un tik miglains, miglains.
– Mierīgs, – teica Lācēns.
– Nuja. It ka viss būtu apstājies un stāv.
– Kur? – jautāja Lācēns.
– Ne, vispār. Stāv un nekustas.
– Kas?
– Nu, ka tu nesaproti?! Nekas.
– Nekas stāv un nekustas?
– Nuja. Nekas nekustas.
– Bet odi? Re ka lido! – Īī! – Īī! – Un Lācēns savicināja ķepas, rādot, kā lido ods.
– Odi tikai vēl vairāk, – te Ezītis apklusa, lai atrastu vārdu, – ieēno nekustīgumu, – viņš beidzot pateica.
Lācēns apsēdās:
– Kā to saprast?
Viņi gulēja zālītē augstajā upes krastā un sildījās blāvajā rudens saulītē. Aiz upes, liesmojot apsēm, tumšoja mežs.
– Re, paskaties! – Ezītis piecēlās uz saka skriet. – Redzi?
– Ko?
– Cik mežs ir nekustīgs.
– Nē, – teica Lācēns. – Es redzu, kā tu skrien.
– Skaties nevis uz mani, bet mežu! – un Ezītis saka skriet atkal. – Nu?
– Tātad man nevajag uz tevi skatīties?
– Neskaties.
– Labi, – teica Lācēns un aizgriezās.
– Bet kāpēc tu pavisam aizgriezies?
– Pats taču teici, lai uz tevi neskatos.
– Nē, tu skaties, tika uz mani un mežu vienlaicīgi, saprati? Es skrienu, bet viņš stāvēs. Es ieēnošu viņa nekustīgumu.
– Labi, – teica Lācēns. – Pamēģināsim. – Un saka cieti lūkoties uz Ezīti.
– Skrien!
Ezītis saka skriet.
– Ātrāk! – teica Lācēns. Ezītis saka skriet vēl ātrāk.
– Stāt! – iesaucās Lācēns. – Saksim no gala.
– Kāpēc?
– Es nekādi nevaru paskatīties uz tevi un mežu vienlaicīgi: tu tik jocīgi skrien, Ezīt!
– Bet tu skaties uz mani un uz mežu, saproti? Es – skrienu, mežs – stāv. Es izēnoju viņa nekustīgumu.
– Bet vai tu nevari skriet lieliem soļiem?
– Kāpēc?
– Pamēģini.
– Vai es kāds ķengurs?
– Nu ne, bet tu tā ar kājelēm, kājelēm Un es nevaru atrauties.
– Nav svarīgi, kā es skrienu, saprati? Svarīgi ir tas, ka es skrienu, bet viņš – stāv.
– Labi, – teica Lācēns. – Skrien!
Ezītis atkal saka skriet.
– Nu?
– Ar tik sīkiem solīšiem neizēnosi, – teica Lācēns. – Te vajag lēkšot. Lūk tā!
Un viņš palēcās kā īsts ķengurs.
– Stājies! – iesaucas Ezītis. – Paklau!
Lācēns sastinga.
– Dzirdi, cik kluss?
– Dzirdu.
– Bet ja es iekliegšos, tad ar kliedzienu izēnošu klusumu.
– Ā – ā – ā – – ! – iekliedzas Lācēns.
– Tagad saprati?
– Jā! Jākliedz un jāmet kūleni! Ā – ā – ā –! – no jauna ieaurojās Lācēns un apmeta kūleni.
– Nē! – sauca Ezītis. – Jāskrien un jālec. Tā! – Un sāka lēkt pa pļaviņu.
– Nē! – sauca Lācēns. – Jāskrien, jākrīt, jālec un jālido.
– Kā tas ir? – Ezītis apstājās.
– Lūk tā! – Un Lācēns metas lejā pa krasta krauju.
– Es ar! – iesaucas Ezītis un noripoja pa krauju pakal Lācēnam.
– La – la – la! – ieaurojās Lācēns, rāpjoties augšā.
– U -lu – lu! – kā putns ietreļļojās Ezītis.
– Ai – ai – ai! – pilnā rīklē iekliedzās Lācēns un nolēca atkal no kraujas.
Tā līdz pašam vakaram viņi skraidīja, lēkāja, metās no kraujas un klaigāja pilnā kaklā, ieēnojot rudenīgā meža nekustīgumu un klusumu.

ezītis miglā, kā ieēnot klusumu





uzsauc kafiju


Ja citātu kartotēkā pavadītais laiks Tev šķita noderīgs un vēlies pateikt paldies, uzsauc kafiju ar sms palīdzību.

Nosūti sms ar tekstu
tikai
uz numuru
144

(visi operatori)
maksa par sms = 1€


autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Jānis Augustāns:

"Baigi labais dzejolis"


Elita:

"Paldies!"