Īstās universitātes mūsdienās ir grāmatu krātuves.

pārpublicēts no jzb.lv

Žēl, ka pasaule nav iekārtota tā, ka tukša galva tāpat kā tukšs vēders neļauj tās īpašniekam būt mierā, kamēr nav atrasts saturs, ar ko to piepildīt.

Kad mēs beidzot tiešām esam kaut ko iemācījušies, tad esam par veciem, lai liktu to lietā.

Es neesmu pietiekoši jauns, lai zinātu visu.

Jo mazāk zina, jo vieglāk dzīvot. Zināšanas dara brīvu, bet nelaimīgu.

Caur elementāro izpratīsi sarežģīto.

Zināt nozīmē varēt.

Tas, kurš nekā nezina, ne par ko arī nešaubās.

Patiesās zināšanas mēs gūstam ne jau tamdēļ, ka esam vai neesam zaudējuši spēli, bet tās atkarīgas no tā, kā mēs izmaināmies, kad zaudējam, ko jaunu mēs aiznesam sev līdzi, kas agrāk mūsos nav bijis un kas varētu noderēt turpmākajās spēlēs. Zaudējums kaut kādā neizskaidrojamā veidā kļūst par ieguvumu.

Kāpēc paši izglītotākie ļaudis, kuru mācības, tapdamas par reliģijām, dzīvo gadu simtus, kāpēc viņi gandrīz vienmēr ir bijuši vientuļi?
Tiešām, kāpēc mēs nekad neredzam starojošas sievas vai vīrus, vai vienkārši brīnišķīgus līdzgaitniekus, ar kuriem kopā viņi dalītos savos piedzīvojumos un savā mīlestībā? Viņus ir ielenkuši sekotāji un ziņkārīgie; ap tiem nedaudzajiem, kurus tik ļoti apbrīnojam, drūzmējas dziedināšanu un gaismu alkstošie. Bet vai bieži cieši līdzās mēs sastopam viņu radniecīgās dvēseles, slavas apvītas, spēcīgas personības; vai bieži redzam šādus mīlošus pārus? Ik pa laikam? Šad un tad?
Rīkle pēkšņi izkalta.
Nekad.
Visizglītotākie cilvēki, es nodomāju, lielākoties ir arī visvientuļākie.

Jo izglītotāki mēs kļūstam, jo mazāk spējam pakļauties kāda cita principiem. Jo vairāk mēs uzzinām, jo noteiktāk izvēlamies dzīvot saskaņā paši ar sevi.

Nekad nesajauc gudru cilvēku ar visa zinātāju.

- Multi multa sciunt, nemo – omnia.
- Daudzi zina daudz, neviens nezina visu.

- Tantum scimus, quantum memoria tenemus.
- Mēs zinām tik daudz, cik glabājam atmiņā.