Vientulība – lūk, sasodīta lieta! Tā var pazudināt cilvēku.

Tava vientulība ir izdomāta. Tu esi vientuļš tāpēc, ka esi zaudējis ticību. Bez ticības nevar dzīvot.

Vientulība jāmeklē lielās pilsētās.

Kas nemīl vientulību, tas nemīl brīvību, jo tikai vientulībā iespējams būt brīvam.

Vientulība – visu domu dabiskais patvērums: tā iedvesmo dzejniekus, rada māksliniekus, tā apgaro ģēnijus.

Katrs, kas mīl vientulību ir vai nu meža zvērs, vai Dievs Tas Kungs.

Vientulība tikai dievam piestāv.

Vientulība ir kā hroniska slimība. No tās nemirst, to var uz brīdi aizmirst, lai pēc tam sajustu jo asāk un sāpīgāk. Varbūt visnegaidītākajā brīdī.

Tumšā naktī vissliktākais suns – kā vislabākais cilvēks.

Vietulība – izsalkums pēc dzīves. Katrs esam to piedzīvojuši, un nevienam no tās neizbēgt. Tās ir jebkura cilvēka dziļākās bailes – būt vienam.
Bailēs no vientulības mēs pazemojamies, pieņemam lietas ko ienīstam, un klusējam kaut arī nepiekrītam. Savā ziņā mēs pēc tās ilgojamies. Vēlamies visu dzīvi veltīt sev. Bet mirklī, kad vientulība ir klāt, mēs bēgam, kā no uguns.
Tā tukšuma sajūta sirdī nogalina, pazudina, kad saproti, ka esi viens un nevienam Tevi nevajag. Visi cilvēka prāta izgudrojumi ir radīti, lai to pazudinātu. Telefons. Viens zvans mīļotajam cilvēkam, bērniem vai vecākiem, aizdzen vientulību uz kādu mirkli. Televīzijas raidījumi, grāmatas un datorspēles liek mūsu vientulībā pavadītajam laikam paskriet ātrāk, bet vientulību tik vienkārši neapmānīt. Tā vienmēr spēj atrast savu veidu, kā ielīst mūsu dzīvē.
Vientulība ir katram sava. Vienam tā ir ļaužu pilna telpa, kas liek nojaust, ka Tu tur neiederies un nekad neiederēsies, lai kā Tu censtos. Otram tā ir ledaini tukša gulta, kas paredz, ka nebūs neviena, ko apskaut, kad nebūs neviens, kas Tevi apskaus un noskūpstīs. Tik biedējoši tukša, ka tajā nav vēlmes līst. Trešajam nojausma, ka viņu nesaprot, un nesapratīs.
Tā dzīve paiet – no vienas vientulības otrā.

Vientuļš cilvēks savu vientulību pat ēdot izjūt.

Vientulība ir visur, tā mājo ikkatrā no mums, cauri zemēm un laikiem. Tā atspoguļojas mūzikā, māksla un literatūrā. Izjust vientulību nozīmē apzināties patiesību, ka mēs pašos pamatos esam šķirti no citiem cilvēkiem, mēs esam ierobežoti tajā, kā spējam atklāt sevi otram un nekad netiekam saprasti pilnībā. Mēs esam vientuļi divos nozīmīgākajos dzīves brīžos – piedzimstot un izdziestot, un kā cilvēciskas būtnes spējam to apzināties.

Vientulība ir tad, ja vienīgie kas sveic jubilejās ir forumu skripti.

Ja tu kādreiz kļūsi laimīgs, tad ne jau pateicoties tavām pastāvīgajām domām par sevi, drīzāk otrādi. Līdz tam laikam, kamēr tavā dzīvē neatradīsies vieta kādam, kurš būtu tev tikpat svarīgs kā tu pats, tu vienmēr būsi vientuļš, nemitīgi meklēsi un zaudēsi.