… Vai, piemēram, cilvēks, kuru pamet, kļūst par atkritumu? Derīgais, vajadzīgais, nepieciešamais ir ticis paņemts, izlietots, iztērēts, pāri palicis tikai liekais, nekur neliekamais. Tomēr. Varbūt citi atrod ko vērtīgu, – tāpat kā Rīgas stacijas, tirgu un tuneļu skrandaiņi. Prasības ir tik dažādas, cik iespējas prasīt.
Tomēr pasaule grimst pati savos atkritumos, cilvēki – vientulībā.

Un bērzu zars, mani apskaudams, teica: tava vientulība ir izdomāta. Tu esi vientuļa tādēļ, ka esi zaudējusi ticību. Bez ticības dzīvot nevar…

Vientulība ir cilvēka pamatstāvoklis. Izkop to. Tā izplešas Tevī kā tunelis, dodot dvēselei vietu, kur augt.

Vientulība ir kad telefona kontakotos ir 200 numuri, bet pazvanīt nav kam.

Vientulība ir visu izcilo garu liktenis; reizumis viņi par to nopūšas, tomēr vienmēr izvēlas kā mazāko ļaunumu.

Vientulība – visu domu dabiskais patvērums: tā iedvesmo dzejniekus, rada māksliniekus, tā apgaro ģēnijus.

Izcili cilvēki pārsvarā ir vientuļi. Viņu pārākums tos izolē: tas vienlaikus ir gan viņu vientulības iemesls, gan sekas.

Vientulība dažreiz ir vislabākā sabiedrība.

Cilvēks, kurš dzīvo vientulībā, eksistē tikai pa pusei.

Vientulība – lūk, sasodīta lieta! Tā var pazudināt cilvēku.

Tava vientulība ir izdomāta. Tu esi vientuļš tāpēc, ka esi zaudējis ticību. Bez ticības nevar dzīvot.

Vientulība jāmeklē lielās pilsētās.

Kas nemīl vientulību, tas nemīl brīvību, jo tikai vientulībā iespējams būt brīvam.

Vientulība – visu domu dabiskais patvērums: tā iedvesmo dzejniekus, rada māksliniekus, tā apgaro ģēnijus.

Katrs, kas mīl vientulību ir vai nu meža zvērs, vai Dievs Tas Kungs.