Ja tu pamēģinātu vienmēr nedomāt tikai par sevi, varbūt kādā dienā varētu kļūt laimīgs. Pirms spēsi savā dzīvē atbrīvot vietu kaut kam tikpat svarīgam kā tu pats, vienmēr paliksi vientuļš un meklēsi, un zaudēsi…

Pretstats vientulībai nav kopdzīve, bet gan garīgā tuvība.

Visbriesmīgākā nabadzība ir vientulība.

Kas bija viens, to neviens nevarēja atstāt.

Lielākā mūsdienu slimība nav lepra vai tuberkuloze, bet gan sajūta, ka nevienam neesi vajadzīgs.

Cilvēks ar labu grāmatu rokās nekad nevar būt vientuļš.

pārpublicēts no jzb.lv

… Vai, piemēram, cilvēks, kuru pamet, kļūst par atkritumu? Derīgais, vajadzīgais, nepieciešamais ir ticis paņemts, izlietots, iztērēts, pāri palicis tikai liekais, nekur neliekamais. Tomēr. Varbūt citi atrod ko vērtīgu, – tāpat kā Rīgas stacijas, tirgu un tuneļu skrandaiņi. Prasības ir tik dažādas, cik iespējas prasīt.
Tomēr pasaule grimst pati savos atkritumos, cilvēki – vientulībā.

Un bērzu zars, mani apskaudams, teica: tava vientulība ir izdomāta. Tu esi vientuļa tādēļ, ka esi zaudējusi ticību. Bez ticības dzīvot nevar…

Vientulība ir cilvēka pamatstāvoklis. Izkop to. Tā izplešas Tevī kā tunelis, dodot dvēselei vietu, kur augt.

Vientulība ir kad telefona kontakotos ir 200 numuri, bet pazvanīt nav kam.

Vientulība ir visu izcilo garu liktenis; reizumis viņi par to nopūšas, tomēr vienmēr izvēlas kā mazāko ļaunumu.

Vientulība – visu domu dabiskais patvērums: tā iedvesmo dzejniekus, rada māksliniekus, tā apgaro ģēnijus.

Izcili cilvēki pārsvarā ir vientuļi. Viņu pārākums tos izolē: tas vienlaikus ir gan viņu vientulības iemesls, gan sekas.

Vientulība dažreiz ir vislabākā sabiedrība.