Jāsaglabā tās vērtības, kas mums svarīgas. Pretējā gadījumā visi pasaules sasniegumi neļaus justies labi, nenesīs laimi. Ja kāds apsolīs tev miljonu “čaukstošo”, lai tu pārietu ielu, un “čaukstošie” tev neko nenozīmēs, vai tu iesi pāri ielai? Bet kā būs tad, ja piesolīs simt miljonus?

Koka galotnē ne vienmēr ir lielākie un diženākie zari.

Neļauj, lai tava komforta zona kļūtu par tavu cietumu.

Nožēlojamākais no visiem cilvēkiem ir tas, kurš pārvērš savus sapņus sudrabā un zeltā.

Siltumu jūt tas, kas reiz salis. Bagāts jūtas tas, kas reiz bijis nabags.

Ja tu esi atradis kaut ko tādu, kas veidots no tīras vielas, laiks to nesabojās. Un tu varēsi atgriezties, kas vien vēlēsies. Bet, ja tas, ko tu atradi, ir bijis tikai gaismas zibsnis, zvaigznes uzliesmojums, atgriežoties tu nesastapsi neko.

Ja kaut ko glabā pietiekami ilgi, to var izmest.

Sunim nav vajadzīgs lepns auto, liels nams vai dizainera darināts apģērbs. Arī sabiedriskais stāvoklis viņam neko nenozīmē. Pietiek ar jūrmalā izskalotu kociņu. Suns spriež par cilvēku nevis pēc ādas krāsas, reliģiskās piederības vai bagātības, bet gan pēc tā, kāda ir viņa dvēsele. Sunim vienalga, vai tu esi bagāts vai nabadzīgs, skolots vai analfabēts, gudrs vai dumjš. Dod viņam savu sirdi, un viņš tev pretim atdos savējo. Tas patiešām ir ļoti vienkārši, un vienīgi mēs, cilvēki, kas taču esam daudz gudrāki un saprotošāki, vienmēr iekuļamies nepatikšanās, prātodami – kam ir vērtība un kam nav.

Neko no tā, ko gribi savā dzīvē saglabāt – nekad neuztver kā tev pienākošos, pašsaprotamu lietu!

Tuksnesis nav tur, kur to domā esam.
Sahāra ir dzīvāka par jebkuru metropoli,
un vistrokšņainākā pilsēta kļūst tukša,
ja dzīves galvenie poli ir atmagnetizēti.

Viss, kas tev pieder, kādu dienu tiks atdots; tāpēc dod jau tagad – lai došanas laiku vari piedzīvot tu pats, nevis tikai tavi pēcnācēji.

Lietas mēdz pazust acumirklī; vējš ar tām parotaļājas, un tās ir prom. Viņas sidrabotās troses… pārāk cieši piesaista cilvēkiem un lietām, un, kad tie ir prom, vai tad daļiņa mūsu pašu neaiziet kopā ar viņiem?

Labāk pieķerties mūžīgiem jēdzieniem, nekā lietām, kas šodien te, rīt atkal prom.

Mūsu darījumi jākārto valūtā, kurai priekš mums ir kāda jēga, – viņa turpināja, – pretējā gadījumā jebkurš panākums nedos cerēto pozitīvo sajūtu, tas neatnesīs laimi. Ja kāds apsolīs, ka samaksās miljonu skranču par ielas pāriešanu, bet skrančiem tavā skatījumā nav nekādas jēgas, vai tu iesi pāri ielai? Pat, ja tev apsolīs simts miljonus skranču, kas no tā mainīsies?