TikaiNesakiNevienam.lv


Tēma: "televīzija"


Andris Freidenfelds

Grāmatu efekts ir līdzīgs narkotikām. Runāt par kaifu ir īsti vietā. Kas ir narkotikas vai alkohols? Tā ir aizmiršanās no konkrētās realitātes, citreiz stiprāk, citreiz – neatgriezeniski, citreiz – ar blakus parādībām. Lasīšana ir nekaitīga, forša narkotika, izej jebkurā brīdī ārā, aizskrūvē “pudelīti” ciet un atgriezies atpakaļ, kad gribi. Pieradums rodas, bet nav tā saucamās lomkas un abstinences. Ieiet iekšā cita paurī, smadzenēs – tas ir mazliet spiega, lūriķa, vuārista darbs. Lasītājam ir parazīta funkcijas, un rakstnieks ar to rēķinās, ļaujas. Lasīdams viņš izdzīvo simtiem dzīvju – cik reižu gājis bojā, taisījis pašnāvību, apprecējies, valdījis pār valstīm, sakāvis armiju. Tas ir šausmīgi interesanti, un man liekas to vislabāk spēj paveikt tieši literatūra. Kino, televīzija, protams, tas ir vareni. Bet tur viss ir gatavs, tas man vairs nav interesanti. Ridlijs Skots vai Stīvens Spīlbergs visu jau ir izdarījuši manā vietā. Tā ir pasīvā baudīšana. Interesantāk ir lasīt. Viss pašam jāuzbur, rakstnieks dod tikai impulsus.



Rejs Bredberijs par televīziju

Jā, brīvs laiks jums ir. Bet laiks pārdomām? Ja jūs netriecaties automašīnā ar simt jūdžu ātrumu stundā, kad nevar domāt ne par ko citu, kā tikai par to, kā nedabūt galu, tad spēlējat kaut kādas spēles vai sēžat starp četrām televīzijas sienām, ar kurām nav iespējams debatēt. Kādēļ? Tādēļ, ka televīzija ir “reāla”. Tā ir tikpat kā taustāma, telpiska. Tā pasaka priekšā, kā vajag domāt, tā dzīšus iedzen to jūsu galvās. Jūs sākat ticēt, ka tas viss ir pareizi. Tas šķiet tik pareizi. Jūs triec tik milzīgā ātrumā pretī vajadzīgajiem secinājumiem, ka jums nav laika pat iekliegties: “Blēņas!”



Vudijs Allens par televīziju

Losandželosā atkritumus vairs nemet ārā. Tos pārvērš par televīzijas šoviem.



Rejs Bredberijs par televīziju

Jā, brīvs laiks jums ir. Bet laiks pārdomām? Ja jūs netriecaties automašīnā ar simt jūdžu ātrumu stundā, kad nevar domāt ne par ko citu, kā tikai par to, kā nedabūt galu, tad spēlējat kaut kādas spēles vai sēžat starp četrām televīzijas sienām, ar kurām nav iespējams debatēt. Kādēļ? Tādēļ, ka televīzija ir “reāla”. Tā ir tikpat kā taustāma, telpiska. Tā pasaka priekšā, kā vajag domāt, tā dzīšus iedzen to jūsu galvās. Jūs sākat ticēt, ka tas viss ir pareizi. Tas šķiet tik pareizi. Jūs triec tik milzīgā ātrumā pretī vajadzīgajiem secinājumiem, ka jums nav laika pat iekliegties: “Blēņas!”



Citāts par televīziju

Televīzija kalpo par pierādījumu tam, ka cilvēki ir gatavi skatīties jebko, lai tikai nebūtu jāskatās vienam uz otru.