TikaiNesakiNevienam.lv

Tēma: "stāsti pārdomām"


Nebaidies, ej rīkojies!

Mums ir liela tieksme pārspīlēt lietas un viegli pakļauties grūtsirdībai. Pasaki nē-neveiksmēm un jā- iespējām, drosmei un veiksmei! Nu nav jau tas TIK vienkārši. Bet noteikti vieglāk nekā ļauties grūtsirdībai, padoties neveiksmēm un sadzīvot ar nelabu situāciju. Neanalizē, neskaties atpakaļ un nemeklē cēloņus. Ej uz priekšu, skaties nākotnē, tur ir Tava lielā dzīve un lielā veiksme. Nākotne ir Tavā priekšā, netērē laiku, izmanto VISUS savus iekšējos resursus un ej pretī laimei, bagātībai, veiksmei. Tā ir tur, Tavā priekšā, un gaida, kad Tu spersi soli. Atmet tādus terminus-nē, nevaru, nespēju! Ko Tu nevari? Strādāt, domāt, labi izskatīties? Pilnīgas muļķības, Tev ir viss, lai Tu to varētu, tas ir lielais sākums. Un tāds nieks, kā sākt smaidīt, ticēt sev un saviem spēkiem, apbruņoties ar drosmi, un aizmirst visus aizspriedumus, kas Tev traucē būt laimīgai un veiksmīgai! Toties, tas ir milzīgs solis pretī labākai dzīvei, pretī saviem mērķiem un veiksmei, naudai, laimei un bagātībām. Nemeklē cēloņus, tie jau ir atrasti. Neveiksmes cēlonis ir Tavās domās, Tavās emocijās. Tiklīdz padodies neveiksmei, Tu atver auglīgu vidi nākamajām neveiksmēm. Bet drosme, pozitīvas domas un ticība ļoti ātri un veiksmīgi aprij visu, kas ir negatīvs. Nav sliktas lietas, ir sliktas domas.

Nekas nav neiespējami, neiespējami ir vienīgi atgriezt laiku atpakaļ. Bet kam tas vajadzīgs! Tagad es mazliet aizdomājos…par savu dzīvi, kā bija un kā ir. Mana laime, veiksme un iespējas sākās tieši tajā mirklī, kad aptvēru, šo mūžseno patiesību. Patiesību par pasauli, par domu un emociju spēku. Neanalizējot un nedomājot sāku rīkoties. Pirmais solis, cēlos 6:00 no rīta, skrēju uz jūru, ne par ko nedomāju, tikai baudīju skaisto, kluso un mierīgo rītu un elpoju svaigo jūras gaisu! Tas deva pozitīvu lādiņu, lasīju tikai pozitīvu literatūru. Uzstādīju sev konkrētus mērķus pēc kā tiekties, un katru dienu nepārstāju sev stāstīt cik esmu jauka, burvīga, ka man viss izdosies, jo dzīve ir tā vērta, lai to nodzīvotu skaisti. Tas bija tas, kas nepieciešams lai dzīve atvērtos ar jaunām iespējām un tas mani motivēja lieliem darbiem.

Nebaidies, ej rīkojies! Nenoniecini savas spējas. Aptver savas iespējas, savus resursus, nebaidies. Ja vienas durvis aizverās, klauvē pie nākamām. Nekad neapstājies pie pirmās neveiksmes. Jo iespējams tikai 3 soļus tālāk ir Tava lielā veiksme, bet pilnīgi muļķīgā veidā, Tu tai vari paiet garām. Bet ja būsi apņēmības pilns, drosmīgs un ticēsi sev, dzīvei un uzvarai un smaidīsi daudz vairāk kā līdz šim un saskatīsi visas lietās pozitīvo, es Tev apsolu, ilgi nebūs jāgaida līdz uzvarai! Nebaidies, ej rīkojies! Drosmīgajiem pieder pasaule! Un drosme ir mums katram, izlaid to no nevajadzīgiem rāmjiem. Apzinies, ko vari sasniegt, ja nebaidīsies. Tu vari patiešām daudz. Paveries apkārt uz lielo pasauli. Cik daudz te ir labas lietas, un tās ir tāpēc, lai mēs tās iegūtu! Lai baudītu dzīvi un dzīvotu pārticībā, veseli, laimīgi un veiksmīgi! Pasaules labumi pietiks visiem!



Stāsts pārdomām

Vai zini cik daudz skaistu lietu ikdienā paslīd mums garām nepamanītas? Te es nerunāju par precēm veikalu vitrīnās, par svētku lampiņām um mākslīgām eglītēm, kas tagad ir teju uz katra stūra un tīkamas izjūtas izraisa tik uz mirkli.

Pastāstīšu par viņu – par cilvēku, kas “neredzēja”.
Viņš pamodās no rīta, viss bija pelēks, parasts decembra rīts, drūms un kluss kā jau ziemas rīts, kad nav sniega un samērā silts, cilvēks nopriecājās, ka nelīst un dzēra savu melno kafiju, lai atmostos un dotos uz darbu. Iela jau bija steigas pārpilna, visi kaut kur steidzās, mātes raižpilnas rāva bērnus uz skolu, kādu mazāku droši vien arī uz bērnudārzu, cilvēkam bija vienalga, viņš steidzās un domāja par darbu – laiks ir nauda. Visa diena starp telefona zvaniem, papīriem, runām, līdz beidzot vakars, kad jādodas mājās. Ielas spīd, drīz svētki, cilvēks kļūst drūms, viņam nav pietiekoši naudas, bet svētki tulīt klāt, kā lai pasniedz dārgas dāvanas, ja viņš pelna tik maz. Iela nav gara līdz mājām,sniga sniegs, soļi ir smagi un galva nodurta no ikdienas smaguma, viņam sniegs nepatika, kad pēkšņi viņš dzird dziesmu, skanīgu jautru ar šķību meldiņu. Kas iedrošinās smieties un dziedāt, kad ir tik grūti? Meitene pāris soļus viņam priekšā, lēca, dejoja un dziedāja, ap kaklu viņai bija sarkana šalle, kas dūrās acīs – kāpēc tā nebija pelēka, cilvēks nošausminājās, kā viņa tā var, kāpēc viņa dzied un priecājas, viņas kurpes ir saplēstas un jaka veca, bet viņa smaida – par ko tāds prieks, viņš nesaprata, meitene pazuda acu skatam aiz ielas stūra, bet vēl mirkli dzirdēja dziesmu. Vakarā pirms miega cilvēks domāja par meiteni ar sarkano šalli, nespēja saprast kādēļ viņa smaidīja un priecājās un cik dīvainu dziesmu dziedāja “saredzi neredzamo, ieraugi brīnumu”. Smieklīgi vārdi.
No rīta viņš piecēlās un sniga vēl aizvien, baltas lielas pārslas un viņš dungoja dziesmiņu – to pašu par redzēšanu, uz loga palodzes uzlaidās zīlīte un tā nebija pelēkā vārna, kā citu rītu būtu bijis, viņš pasmaidīja, atvēra logu un nolika maizes doniņu. Izgājis uz ielas nesteidzās, izpleta roku pret debesīm un uz tās uzkrita balta sniega pārsla, kas tūlīt izkusa pārvēršoties ūdens pilītē, kurā atspīdēja krāsu varavīksne no ielu apgaismojuma. Cilvēks smējās, pacēla galvu uz augšu un ļāva vējam izpurināt matus, cik savādi pasauli maina smaids un spēja paskatīties uz to savādāk – bez steigas. Ļaudis steidzās ar nodurtām galvām, lamādamies par piesnigušajām ielām, bet cilvēks smējās un dziedāja.



Stāsts pārdomām

Kādā pilsētā bija parks, kurā auga dažādi koki. Katram no tiem bija sava nozīme, katrs no tiem sevī nesa, kādu no pasaules bagātībām. Tur auga mīlestības, iecietības, žēlsirdības, sirdsapziņas, laimes, saprāta un pateicības koki. Cilvēkiem ļoti patika šis parks, tie nāca uz to, kad bija grūti un vajadzēja palīdzību, kad pietrūka mīlestības, iecietības, žēlsirdības, sirdsapziņas, laimes, saprāta un pateicības. Šie koki veldzēja cilvēku nepiepildītās emocijas un cilvēki spēja turēties pretī pasaules ļaunumam, rūpējoties par parku, kā parks rūpējās par viņiem. Lai arī parks tiem nedeva baudpilnus augļus, cilvēki novērtēja tā nozīmi. Laika gaitā parkam pievienojās arī brīnuma koks. Tam vienīgajam no visiem bija gardi, saldi augļi, kurus varēja uzreiz sajust un nobaudīt. Cilvēki kā apmāti steidzās uz parku pēc brīnuma. Tie katru dienu plūca brīnuma augļus pilniem groziem, un pa nakti tam izauga jauni, bet ar katru nakti izveidojās par vienu augli mazāk. Cilvēki ilgi plūca šos augļus bez vajadzības, bet īpaši rūpējās par šo koku, pamazām aizmirstot par pārējiem. Sākumā nokalta mīlestības koks, jo tam bija nepieciešamas
vislielākās rūpes. Nākamais nokalta žēlsirdības koks, jo tas nevarēja dzīvot bez mīlestības koka. Sākumā ļaudis to nemaz nepamanīja, jo bija pārņemti ar brīnuma kopšanu. Kad redzēja, ka nokaltusi mīlestība un žēlsirdība tie neredzēja iemeslu rūpēties par atlikušajiem-iecietības, sirdsapziņas, laimes un saprāta kokiem. Tā nokalta gandrīz viss parks, tikai tā vidū rēgojās mazs, panīcis brīnumkoks. Tas vairs nebija tik skaists, vairs nedeva tik daudz augļu. Pamazām iznīka arī brīnuma koks, jo tas nespēja dzīvot bez pārējiem kokiem, kas mita parkā. Cilvēki lai iegūtu kādu brīnuma augli sāka cīnīties, plēsties un ienīst viens otru, pat neapzinoties, kādēļ viņiem nepieciešams šis koks. Ar laiku viņiem apnika koks, jo tas vairs nebija tik ražīgs kā agrāk, palika tikai naids un apvainojumi starp cilvēkiem. Tie tagad deva priekšroku naida, skaudības, melu un neiecietības džungļiem. Parks bija tukšs, bet tā vidū vēl mita mazs, gaišs, iznīkstošs brīnums.
Mazs puisēns reiz iemaldījās parkā, kur ieraudzīja visu aizmirsto kociņu. Tas pacēla mazu nokaltušu, nevienam nevajadzīgu, zemē nokritušu brīnuma auglīti, kuru aiznesa mājās, saudzēja, lai iegūtu brīnuma sēkliņas, jo vēlējas pats savu, mazu bērna brīnumu. Tas iesēja sēkliņas un klusītēm savā smilšukastē audzēja savu mazo brīnumu, katru dienu tas rūpējās par kociņu ar ticību, ka kādu dienu tas izaugs liels un spēcīgs. Kociņš auga jo dienas, jo lielāks. Puisēna ticība stiprināja to. Protams, ar naida džungļu stiprināšanu pārņemtā pasaulē nemanīja šo kociņu, līdz tas ar puisēna ticību bija pacēlies virs naida džungļiem. Puisēns uzrāpās koka galotnē, skatījās uz pasauli un raudāja. Lai arī tā brīnums bija izaudzis un pāraudzis naidu, tas bija tikai viņa brīnums, pasaule to vairs neredzēja, jo bija ietinusies vienaldzības miglā. Pasaulei trūka ticības. Puisēns raudot izkliedēja vienaldzības miglu, pasmaidot viesa ticību aizmirstajam brīnumam, un noslaukot asaras, deva cerību mīlestībai. Tikai tagad pasaule saprata, ka nav jēgas brīnumam, bez ticības un mīlestībai bez žēlsirdības, laimei bez pateicības…



Stāsts pārdomām

– Ikvienam cilvēkam ir divi vecāki, četri vecvecāki, astoņi vecvecvecāki, sešpadsmit vecvecvecvecāki un tā tālāk. Ja tu paskaitītu atpakaļ līdz 1349. gadam, – sanāktu krietni daudz.
Es pamāju.
– Tad nāca bubonu mēris. Nāve gāja no ciema uz ciemu, un visļaunāk klājās bērniem. Taču neviens no viņiem nenomira.- Kā tu vari tik droši to apgalvot? – es apmulsis jautāju.
Tētis ievilka dūmu un tad teica:
– Tādēļ, ka tu sēdi šeit un skaties uz Adrijas jūru.
Viņa secinājums par lietas būtību atkal bija tik pārsteidzošs, ka es nesapratu, ko lai atbild. Bet es jutu, ka viņam ir taisnība – ja kaut viens no maniem senčiem būtu nomiris, būdams bērns, tad viņš nevarētu būt mans sencis.
– Iespēja, ka neviens no taviem senčiem nenomira jau bērnībā, ir viens pret daudziem miljardiem, – tētis turpināja; nu vārdi gāzās kā ūdenskritums. – Bet runa jau nav vienīgi par melno nāvi, vai saproti? Redzi, visi tavi senči ir izauguši par lieliem cilvēkiem un laiduši pasaulē bērnus gan laikos, kad plosījās pašas briesmīgākās dabas katastrofas, gan laikos, kad bērnu mirstība bija drausmīga. Daudzi, protams, saslima, bet viņi spēja izķepuroties. Tātad simtiem miljardu reižu tu, Hans Tomas, esi bijis par mata tiesu no nāves. Tavu dzīvi uz šīs planētas ir apdraudējuši kukaiņi un plēsīgi zvēri, meteorīti un zibens spērieni, slimības un kari, plūdi un ugunsgrēki, saindēšanās un slepkavas mēģinājumi. Stiklestades kaujā vien tu tiki ievainots simtiem reižu. Jo tavi senči noteikti bija abās pusēs – jā, tu karoji pats pret sevi un pret iespēju piedzimt tūkstoš gadus vēlāk. Tu zini, ka pēdējā pasaules karā notika tas pats. Ja labie norvēģi okupācijas laikā būtu nošāvuši tavu vectēvu, tad mēs – nedz tu, nedz es – nekad nebūtu piedzimuši. Redzi, šādas situācijas vēstures gaitā ir atkārtojušies miljardiem reižu. Ikreiz, kad no gaisa bira bultas, tavas izredzes piedzimt ruka mazumā. Bet tomēr tu, Hans Tomas, sēdi šeit zem šīm debesīm un runājies ar mani! Vai tu to saproti? (..)
– Es runāju par vienu vienīgu garu nejaušību ķēdi, – tētis turpināja. – Faktiski šī ķēde stiepjas vēl tālāk pagātnē līdz pat pirmajai dzīvajai šūnai, kura sadalījās divās daļās un tādējādi kļuva par pamatu visam, kas šodien dzīvo un aug uz šīs planētas. Iespēja, ka mana ķēde trīs četru miljardu gadu laikā tādā vai citādā veidā nebūtu pārtrūkusi, ir neiedomājami maza. Un tomēr es esmu izķepurojies no visām likstām. Piķis un zēvele, man tas ir izdevies. Tāpēc es saprotu, cik ļoti man ir paveicies, ka varu dzīvot kopā ar tevi uz šīs planētas. Es saprotu arī, cik laimīga ir katra vissīkākā radībiņa uz šīs zemes.
– Bet kā ar neveiksminiekiem? – es jautāju.
– Viņu nav! – tētis gandrīz vai kliedza. – Viņi nekad nav dzimuši. Dzīve ir kā milzu loterija, kurā ir redzamas tikai laimējušās lozes.



Stāsts pārdomām

Ik dienas mēs viens otram ko sakām. Reizēm apdomājam sacīto, reizēm nē.

Pastāstīšu Tev kādu stāstu.

Reiz dzīvoja divas meitenes. Abām uz vaigiem bija vasarraibumi. Vienu sauca Anna, viņa bija ļoti jautra un dzīvespriecīga, otru- Marta, viņa vienmēr bija nomākta un skumja.

Nomāktā Marta vaicāja jautrajai Annai:

– Kādēļ tu vienmēr esi tik jautra un laimīga?

– Tādēļ, ka man ir brīnišķīgi vasarraibumiņi. Man tētis stāstīja – tad, kad es aizmiegu, pie manis atlido eņģeļi, noskūpsta mani uz vaidziņiem un tie aizsargā mani. Eņģeļus pie manis sūta Dievs, jo viņš mani ļoti mīl. Tētis sacīja – mani vasaras raibumi ir eņģeļu skūpsti, tādēļ es vienmēr esmu jautra un laimīga. Bet kādēļ tu esi tik skumja?

Ar asarām acīs Marta atbildēja:

– Tas tamdēļ, ka arī man tāpat kā tev ir vasarraibumi. Mans tētis teica – tad, kad es aizmiegu, atlido mušas, nosēstas man uz vaigiem un nosmērē manu seju. Tētis teica, ka mani vasarraibumi ir mušu atstātās pēdas.



Stāsts pārdomām

Es atkritu zālē un raudāju. Pār mani noliecās zāles stiebrs un jautāja:
– Kāpēc tu raudi?
– Cilvēki man nodarīja pāri. Tie samina kājām manu darbu, ko es strādāju viņu labā, – es atbildēju.
– Cilvēki mani katru dienu min kājām. Es slienos atkal uz augšu un turpinu augt, – teica zāles stiebrs. Es noslaucīju asaras un ķēros pie darba.



Mātes mīlestība

Kādā klusā pēcpusdienā mazais eņģelītis sadomāja nokāpt no debesīm uz vecās pasaules, tas klaiņoja pa mežiem, līdzenumiem un kalniem, pa pilsētām un lauku ciematiņiem. Kad saule jau grasījās rietēt, eņģelītis izpleta spārnus un sacīja: ”Tagad mans apmeklējums ir beidzies, jādodas atpakaļ uz Gaismas valstību, bet pirms aizlidošanas gribu paņemt kādu piemiņas lietiņu, lai parādītu citiem eņģeļiem, kur esmu bijis…” Viņš ielūkojās brīnumjaukā dārzā un noplūca visretāko rožu ziedus! Neko skaistāku un smaržīgāku par šiem ziediem nebija atradis, ņems tos līdzi!

Tad viņš pavērās mazliet tālāk un ieraudzīja sārtvaidzīgu bērniņu smaidām, Eņģelis nodomāja, ka šī ir tā lieta, kas ir skaistāka par citām un paņem līdzi Smaidu… bet ieskatoties vērīgāk, eņģelis ieraudzīja aiz bērna šūpuļa Mātes Mīlestību, kas varenā straumē plūda pār šūpuli un bērnu tajā. Un eņģelis nodomāja: ”Ak, mātes mīlestība ir vis-visskaistākais, kas atrodams pasaulē. Arī to ņemšu līdzi!”

Ar šiem dārgumiem eņģelis laidās uz pērļainiem debesu vārtiem, iekams ver tos vaļā, vēlreiz apskatīja līdzpaņemtos dārgumus. Par lielu izbrīnu, skaistie un smaržīgie ziedi bija novītuši, bērna līksmais smaids bija pagaisis, vienīgais mātes mīlestība joprojām mirdzēja visā savā spožumā! Eņģelis aizmeta prom novītušos ziedus un izgaisušo smaidu, savicināja spārnus, ievilka elpu, sasauca vienkopus visus Debesu iemītniekus un paziņoja: ”Te ir vienīgais krāšņums, ko atradu uz zemes un kas saglabāja savu košumu ceļā līdz pašām debesīm, – tā ir Mātes Mīlestība!”



Ne vienmēr ir tā, kā liekas

Divi eņģeļi ceļinieki nolēma pārnakšņot turīgu saimnieku mājās. Ģimene bija diezgan skopa un atteicās ielaist eņģeļus viesistabā. Guļas vietu viņiem ierādīja aukstā pagrabā. Kad eņģeļi bija uz cietas grīdas iekārtojušies, vecākais no viņiem ieraudzīja sienā caurumu un aiztaisīja to. Kad jaunākais eņģelis pajautāja, kāpēc viņš to izdarīja, vecākais atbildēja: „Ne vienmēr ir tā, kā liekas”.

Nākošajā naktī eņģeļi nonāca līdz nabadzīga, bet ļoti labsirdīga zemnieka mājām. Patīkamie saimnieki mīļi uzņēma ciemiņus, cienāja ar visu, kas bija pašiem un nolika gulēt savā gultā. No rīta, tikko bija uzlēkusi saulīte, eņģeļi ieraudzīja zemnieku un viņa sievu gaužām raudam. Vienīgā govs, kas bija viņu ģimenes vislielākais atbalsts un vienīgais iztikas avots, bija beigta.
Jaunākais eņģelis sāka nervozēt un pajautāja vecākajam, kāpēc viņš pieļāva, lai tā notiek:
– „Pirmajā ģimenē bija viss un tu viņiem vēl arī palīdzēji;
– otrā ģimene bija trūcīga, bet labprāt mūs uzņēma, bet tu pieļāvi, lai viņu govs nomirtu.”
„Ne vienmēr ir tā, kā liekas” – atkal atbildēja vecākais eņģelis. „Kad mēs gulējām aukstajā pagrabā es ievēroju , ka sienā ir apslēpta manta. Bet tā kā mājas saimnieki bija ļoti skopi un cietsirdīgi, es aizmūrēju caurumu sienā, lai viņi neko neatrastu.
Tad, kad mēs gulējām zemnieka gultā, nāves eņģelis atnāca pēc viņa sievas. Un es piedāvāju sievas vietā govi. Redzi, ne vienmēr ir tā, kā liekas”.

Dažreiz gadās tā, ka ne visas lietas notiek, kā gribētos vai kā tām vajadzētu notikt. Bet ja tev ir ticība, tad tev jātic arī tam, ka ikviens rezultāts ir domāts tev un tavam labumam. Bet par to tu vari arī kādu laiku nezināt… Daži cilvēki ātri ienāk mūsu dzīvē un tik pat ātri to tās pazūd. Bet daži ienāk kaut vai uz mirkli – un top par mūsu draugiem un paliek par tādiem, atstājot ļoti siltas atmiņas mūsu dvēselē. Un tad maināmies arī mēs paši, jo esam atraduši īstu draugu.





atbalstīt projektu





kalendārs