TikaiNesakiNevienam.lv


Tēma: "stāsti pārdomām"


Stāsts par laimi

Reiz trīs brāļi sastapās ar Laimi. Tā bija iekritusi bedrē…
Viens no brāļiem piegāja pie bedres un palūdza Laimei daudz naudas. Laime dāvāja viņam naudu un viņš laimīgs aizgāja.
Otrs brālis palūdza Laimei skaistu sievieti. Tikko to saņēmis viņš kopā ar viņu aizskrēja kā bez prāta aiz laimes.
Trešais brālis piegāja pie bedres, ielūkojās tajā:
– Ko Tev gribās?- jautāja Laime.
– Un Tev? – jautāja trešais brālis.
– Izvelc mani no šejienes, – lūdza Laime. Brālis pastiepa roku, izvilka Laimi no bedres, pagriezās un gāja savu ceļu tālāk.
Un… Laime viņam sekoja kopš tās dienas pa pēdām.



Stāsts pārdomām

Ir divas dienas nedēļā, par kurām mums nevajag domāt: divas dienas, kuras vajadzētu atbrīvot no bažām un bailēm.
Viena no tām ir vakardiena ar savām kļūdām un rūpēm, neveiksmēm, sāpēm un bažām. Taču vakardiena ir pagājusi un vienmēr – nesasniedzama. Visas atmiņas visā pasaulē mums nevar atdot vakardienu. Mēs nekādi nevaram vēlreiz atkārtot to, ko darījām vakar. Mēs nevaram izdzēst vārdu, ko teicām vakar. Taču vakardiena ir pagājusi.

Otra diena, par kuru mums nevajag bažīties, ir rītdiena. Rītdiena ar jauniem pienākumiem, jaunām grūtībām, lieliem solījumiem un maziem to izpildījumiem. Taču arī rītdiena nav mūsu varā, mēs to nevaram kontrolēt. Rīt saule lēks vai nu spoža, vai aiz mākoņiem, bet lēks. Taču kamēr tā lēks, mums nav nekādas daļas par rītdienu, jo tā vēl nav pienākusi.

Mums katram ir tikai viena diena – šodiena. Katrs cilvēks vienas dienas cīniņu ar dzīvi var izturēt. Mēs salūztam tikai tad, kad šodienai pieliekam klāt šo mūžības nastu – vakardienu un rītdienu. Nevis šāsdienas piedzīvojumi ieved cilvēku ārprātā, bet sirdsapziņas pārmetumi un rūgtums par to, kas notika vakardien un bažas par to, kas notiks rīt.

Tāpēc dzīvosim tikai šodien!



Kāds ir Tavs talismans?

Reiz mazs zēns ienāca virtuvē vakarā, kad māte gatavoja vakariņas, un pasniedza viņai papīru, uz kura bija kaut kas rakstīts. Pēc tam, kad māte noslaucīja savas rokas priekšautā, viņa šo papīru izlasīja. Lūk, kas tajā bija rakstīts:
Par zāles pļaušanu – 5.00 Ls
Par to, ka sakārtoju savu istabu šajā nedēļā – 1.00 Ls
Par iešanu uz veikalu tavā vietā – 0.50 Ls
Mazā brāļa pieskatīšana, kamēr tu biji veikalā – 0.25 Ls
Miskates iznešana – 1.00 Ls
Par to, ka dabūju labas atzīmes – 5.00 Ls
Par pagalma sakopšanu un lapu grābšanu – 2.00 Ls
Kopā parādā: 14.75 Ls
Māte skatījās uz viņu, stāvot virtuvē, un zēns varēja redzēt, kā atmiņas ceļo viņas prātā. Viņa paņēma pildspalvu, apgrieza papīru otrādi un, lūk, ko uzrakstīja:
Par deviņiem mēnešiem, kuros tevi iznēsāju, kamēr augi manā vēderā:
– Nav Jāmaksā;
Par visām naktīm, ko pavadīju nomodā ar tevi, lai tevi barotu, ārstētu un lūgtu par tevi:
– Nav Jāmaksā;
Par visām grūtībām un asarām, ko esi izraisījis šajos gados:
– Nav jāmaksā;
Par visām naktīm, kuras bija pildītas ar bailēm un raizēm, kas tuvojās:
– Nav jāmaksā;
Par rotaļlietām, drēbēm un pat par deguna noslaucīšanu:
– Nav jāmaksā;
Dēls, to visu saskaitot kopā, par manu mīlestību:
– Nav jāmaksā.
Kad dēls izlasīja visu, kas bija rakstīts uz papīra, lielas asaras parādījās viņa acīs, un viņš paskatījās taisni mātei acīs un teica:
„Mammu, es nudien tevi mīlu.” Un tad viņš paņēma pildspalvu un uzrakstīja lieliem burtiem: „SAMAKSĀTS PILNĪBĀ.”
Tu nekad nesapratīsi to, cik patiesi vērti ir tavi vecāki, kamēr pats nekļūsi par tādu.
Esi devējs, nevis prasītājs, it īpaši ar saviem vecākiem. Dzīvē ir daudz ko dot bez naudas.



Stāsts pārdomām

Meitene, kura bija akla, ienīda sevi tāpēc ka viņa bija neredzīga.

Viņa ienīda visus, izņemot savu draugu, kurš viņu ļoti mīlēja. Viņš vienmēr viņai palīdzēja kad vajadzēja palīdzīgu roku, vienmēr par meiteni rūpējās. Meitene teica savam draugam, “Ja tik es spētu redzēt, es apprecētos ar tevi.”

Vienu dienu kāds cilvēks ziedoja savas acis priekš meitenes. Kad jaunās acis sadzija un marles tika noņemtas, viņa spēja visu redzēt, arī savu draugu. Viņš prasīja meitenei “Tagad tu spēj redzēt, vai tu mani precēsi?”

Meitene paskatījās uz savu draugu un redzēja ka viņš ir akls. Aklo, aizvērto acu izskats viņu šokēja. To viņa nebija gaidījusi. Doma par to ka viņai vajadzēs skatīties uz šīm aklām acīm visu savu mūžu lika viņai atteikties no precībām ar puisi.

Puisim aizejot prom meitene bija asarās. Pēc vairākām dienām puisis uzrakstīta viņai vēstuli: “Rūpējies par savām jaunajām acīm, mana mīļā, jo pirms tās bija tavas, tās bija manējās.”



Nebaidies, ej rīkojies!

Mums ir liela tieksme pārspīlēt lietas un viegli pakļauties grūtsirdībai. Pasaki nē-neveiksmēm un jā- iespējām, drosmei un veiksmei! Nu nav jau tas TIK vienkārši. Bet noteikti vieglāk nekā ļauties grūtsirdībai, padoties neveiksmēm un sadzīvot ar nelabu situāciju. Neanalizē, neskaties atpakaļ un nemeklē cēloņus. Ej uz priekšu, skaties nākotnē, tur ir Tava lielā dzīve un lielā veiksme. Nākotne ir Tavā priekšā, netērē laiku, izmanto VISUS savus iekšējos resursus un ej pretī laimei, bagātībai, veiksmei. Tā ir tur, Tavā priekšā, un gaida, kad Tu spersi soli. Atmet tādus terminus-nē, nevaru, nespēju! Ko Tu nevari? Strādāt, domāt, labi izskatīties? Pilnīgas muļķības, Tev ir viss, lai Tu to varētu, tas ir lielais sākums. Un tāds nieks, kā sākt smaidīt, ticēt sev un saviem spēkiem, apbruņoties ar drosmi, un aizmirst visus aizspriedumus, kas Tev traucē būt laimīgai un veiksmīgai! Toties, tas ir milzīgs solis pretī labākai dzīvei, pretī saviem mērķiem un veiksmei, naudai, laimei un bagātībām. Nemeklē cēloņus, tie jau ir atrasti. Neveiksmes cēlonis ir Tavās domās, Tavās emocijās. Tiklīdz padodies neveiksmei, Tu atver auglīgu vidi nākamajām neveiksmēm. Bet drosme, pozitīvas domas un ticība ļoti ātri un veiksmīgi aprij visu, kas ir negatīvs. Nav sliktas lietas, ir sliktas domas.
Nekas nav neiespējami, neiespējami ir vienīgi atgriezt laiku atpakaļ. Bet kam tas vajadzīgs! Tagad es mazliet aizdomājos…par savu dzīvi, kā bija un kā ir. Mana laime, veiksme un iespējas sākās tieši tajā mirklī, kad aptvēru, šo mūžseno patiesību. Patiesību par pasauli, par domu un emociju spēku. Neanalizējot un nedomājot sāku rīkoties. Pirmais solis, cēlos 6:00 no rīta, skrēju uz jūru, ne par ko nedomāju, tikai baudīju skaisto, kluso un mierīgo rītu un elpoju svaigo jūras gaisu! Tas deva pozitīvu lādiņu, lasīju tikai pozitīvu literatūru. Uzstādīju sev konkrētus mērķus pēc kā tiekties, un katru dienu nepārstāju sev stāstīt cik esmu jauka, burvīga, ka man viss izdosies, jo dzīve ir tā vērta, lai to nodzīvotu skaisti. Tas bija tas, kas nepieciešams lai dzīve atvērtos ar jaunām iespējām un tas mani motivēja lieliem darbiem.
Nebaidies, ej rīkojies! Nenoniecini savas spējas. Aptver savas iespējas, savus resursus, nebaidies. Ja vienas durvis aizverās, klauvē pie nākamām. Nekad neapstājies pie pirmās neveiksmes. Jo iespējams tikai 3 soļus tālāk ir Tava lielā veiksme, bet pilnīgi muļķīgā veidā, Tu tai vari paiet garām. Bet ja būsi apņēmības pilns, drosmīgs un ticēsi sev, dzīvei un uzvarai un smaidīsi daudz vairāk kā līdz šim un saskatīsi visas lietās pozitīvo, es Tev apsolu, ilgi nebūs jāgaida līdz uzvarai! Nebaidies, ej rīkojies! Drosmīgajiem pieder pasaule! Un drosme ir mums katram, izlaid to no nevajadzīgiem rāmjiem. Apzinies, ko vari sasniegt, ja nebaidīsies. Tu vari patiešām daudz. Paveries apkārt uz lielo pasauli. Cik daudz te ir labas lietas, un tās ir tāpēc, lai mēs tās iegūtu! Lai baudītu dzīvi un dzīvotu pārticībā, veseli, laimīgi un veiksmīgi! Pasaules labumi pietiks visiem!



Stāsts pārdomām

Vai zini cik daudz skaistu lietu ikdienā paslīd mums garām nepamanītas? Te es nerunāju par precēm veikalu vitrīnās, par svētku lampiņām um mākslīgām eglītēm, kas tagad ir teju uz katra stūra un tīkamas izjūtas izraisa tik uz mirkli.

Pastāstīšu par viņu – par cilvēku, kas “neredzēja”.

Viņš pamodās no rīta, viss bija pelēks, parasts decembra rīts, drūms un kluss kā jau ziemas rīts, kad nav sniega un samērā silts, cilvēks nopriecājās, ka nelīst un dzēra savu melno kafiju, lai atmostos un dotos uz darbu. Iela jau bija steigas pārpilna, visi kaut kur steidzās, mātes raižpilnas rāva bērnus uz skolu, kādu mazāku droši vien arī uz bērnudārzu, cilvēkam bija vienalga, viņš steidzās un domāja par darbu – laiks ir nauda. Visa diena starp telefona zvaniem, papīriem, runām, līdz beidzot vakars, kad jādodas mājās. Ielas spīd, drīz svētki, cilvēks kļūst drūms, viņam nav pietiekoši naudas, bet svētki tulīt klāt, kā lai pasniedz dārgas dāvanas, ja viņš pelna tik maz. Iela nav gara līdz mājām,sniga sniegs, soļi ir smagi un galva nodurta no ikdienas smaguma, viņam sniegs nepatika, kad pēkšņi viņš dzird dziesmu, skanīgu jautru ar šķību meldiņu. Kas iedrošinās smieties un dziedāt, kad ir tik grūti? Meitene pāris soļus viņam priekšā, lēca, dejoja un dziedāja, ap kaklu viņai bija sarkana šalle, kas dūrās acīs – kāpēc tā nebija pelēka, cilvēks nošausminājās, kā viņa tā var, kāpēc viņa dzied un priecājas, viņas kurpes ir saplēstas un jaka veca, bet viņa smaida – par ko tāds prieks, viņš nesaprata, meitene pazuda acu skatam aiz ielas stūra, bet vēl mirkli dzirdēja dziesmu. Vakarā pirms miega cilvēks domāja par meiteni ar sarkano šalli, nespēja saprast kādēļ viņa smaidīja un priecājās un cik dīvainu dziesmu dziedāja “saredzi neredzamo, ieraugi brīnumu”. Smieklīgi vārdi.

No rīta viņš piecēlās un sniga vēl aizvien, baltas lielas pārslas un viņš dungoja dziesmiņu – to pašu par redzēšanu, uz loga palodzes uzlaidās zīlīte un tā nebija pelēkā vārna, kā citu rītu būtu bijis, viņš pasmaidīja, atvēra logu un nolika maizes doniņu. Izgājis uz ielas nesteidzās, izpleta roku pret debesīm un uz tās uzkrita balta sniega pārsla, kas tūlīt izkusa pārvēršoties ūdens pilītē, kurā atspīdēja krāsu varavīksne no ielu apgaismojuma. Cilvēks smējās, pacēla galvu uz augšu un ļāva vējam izpurināt matus, cik savādi pasauli maina smaids un spēja paskatīties uz to savādāk – bez steigas. Ļaudis steidzās ar nodurtām galvām, lamādamies par piesnigušajām ielām, bet cilvēks smējās un dziedāja.



Stāsts pārdomām

Kādā pilsētā bija parks, kurā auga dažādi koki. Katram no tiem bija sava nozīme, katrs no tiem sevī nesa, kādu no pasaules bagātībām. Tur auga mīlestības, iecietības, žēlsirdības, sirdsapziņas, laimes, saprāta un pateicības koki. Cilvēkiem ļoti patika šis parks, tie nāca uz to, kad bija grūti un vajadzēja palīdzību, kad pietrūka mīlestības, iecietības, žēlsirdības, sirdsapziņas, laimes, saprāta un pateicības. Šie koki veldzēja cilvēku nepiepildītās emocijas un cilvēki spēja turēties pretī pasaules ļaunumam, rūpējoties par parku, kā parks rūpējās par viņiem. Lai arī parks tiem nedeva baudpilnus augļus, cilvēki novērtēja tā nozīmi. Laika gaitā parkam pievienojās arī brīnuma koks. Tam vienīgajam no visiem bija gardi, saldi augļi, kurus varēja uzreiz sajust un nobaudīt. Cilvēki kā apmāti steidzās uz parku pēc brīnuma. Tie katru dienu plūca brīnuma augļus pilniem groziem, un pa nakti tam izauga jauni, bet ar katru nakti izveidojās par vienu augli mazāk. Cilvēki ilgi plūca šos augļus bez vajadzības, bet īpaši rūpējās par šo koku, pamazām aizmirstot par pārējiem. Sākumā nokalta mīlestības koks, jo tam bija nepieciešamas vislielākās rūpes. Nākamais nokalta žēlsirdības koks, jo tas nevarēja dzīvot bez mīlestības koka. Sākumā ļaudis to nemaz nepamanīja, jo bija pārņemti ar brīnuma kopšanu. Kad redzēja, ka nokaltusi mīlestība un žēlsirdība tie neredzēja iemeslu rūpēties par atlikušajiem-iecietības, sirdsapziņas, laimes un saprāta kokiem. Tā nokalta gandrīz viss parks, tikai tā vidū rēgojās mazs, panīcis brīnumkoks. Tas vairs nebija tik skaists, vairs nedeva tik daudz augļu. Pamazām iznīka arī brīnuma koks, jo tas nespēja dzīvot bez pārējiem kokiem, kas mita parkā. Cilvēki lai iegūtu kādu brīnuma augli sāka cīnīties, plēsties un ienīst viens otru, pat neapzinoties, kādēļ viņiem nepieciešams šis koks. Ar laiku viņiem apnika koks, jo tas vairs nebija tik ražīgs kā agrāk, palika tikai naids un apvainojumi starp cilvēkiem. Tie tagad deva priekšroku naida, skaudības, melu un neiecietības džungļiem. Parks bija tukšs, bet tā vidū vēl mita mazs, gaišs, iznīkstošs brīnums.

Mazs puisēns reiz iemaldījās parkā, kur ieraudzīja visu aizmirsto kociņu. Tas pacēla mazu nokaltušu, nevienam nevajadzīgu, zemē nokritušu brīnuma auglīti, kuru aiznesa mājās, saudzēja, lai iegūtu brīnuma sēkliņas, jo vēlējas pats savu, mazu bērna brīnumu. Tas iesēja sēkliņas un klusītēm savā smilšukastē audzēja savu mazo brīnumu, katru dienu tas rūpējās par kociņu ar ticību, ka kādu dienu tas izaugs liels un spēcīgs. Kociņš auga jo dienas, jo lielāks. Puisēna ticība stiprināja to. Protams, ar naida džungļu stiprināšanu pārņemtā pasaulē nemanīja šo kociņu, līdz tas ar puisēna ticību bija pacēlies virs naida džungļiem. Puisēns uzrāpās koka galotnē, skatījās uz pasauli un raudāja. Lai arī tā brīnums bija izaudzis un pāraudzis naidu, tas bija tikai viņa brīnums, pasaule to vairs neredzēja, jo bija ietinusies vienaldzības miglā. Pasaulei trūka ticības. Puisēns raudot izkliedēja vienaldzības miglu, pasmaidot viesa ticību aizmirstajam brīnumam, un noslaukot asaras, deva cerību mīlestībai. Tikai tagad pasaule saprata, ka nav jēgas brīnumam, bez ticības un mīlestībai bez žēlsirdības, laimei bez pateicības…





atbalstīt projektu



atbalstītāju tops:

Kristīne Jansone
Zane Andersone
Jānis Bērziņš


mēneša jubilāri