TikaiNesakiNevienam.lv


Tēma: "stāsti pārdomām"


Stāsts pārdomām

Bils bija liela auguma, dīvains un neizskatīgs vīrs. Viņš ģērbās savādi, ar slikti pieguļošām drēbēm. Darba vietā bija pāris vīri, kam šķita jautri izjokot Bilu. Reiz kādu dienu, kāds darbinieks ieraudzīja caurumu Bila krekla piedurknē, un izplēsa vēl lielāku. Cits strādnieks piebalsoja un izplēsa vēl lielāku. Beigu beigās no krekla karājās garas strēmeles.
Bils devās savās darīšanās un nejauši piegāja par tuvu konveijera lentei un krekla piedurkne iestrēga mehānismā. Sekundes laikā Bilam un viņa piedurknei bija nepatikšanas. Ieslēdzās signalizācijas, tika izslēgti mehānismi un problēmu, par laimi, izdevās atrisināt. Taču darba vadītājs, nopratis, kas šeit notiek, sasauca visus darbiniekus kopā un izstāstīja viņiem šādu stāstu:
„Jaunības dienās es mēdzu strādāt mazā rūpnīcā. Tas bija tad, kad pirmo reizi satiku Maiklu Havoku. Viņš bija liela izmēra, asprātīgs, daudz jokoja un viņam patika izjokot citus. Maikls bija līderis. Tad bija tāds vīrs vārdā Pīts Lumas, kas bija sekotājs. Viņš vienmēr piebiedrojās Maiklam. Un tad bija kāds vīrs vārdā Džeiks. Viņš bija nedaudz vecāks kā mēs visi pārējie – kluss, nekaitīgs un savrupnieks. Viņš vienmēr ēda savas pusdienas viens pats. Viņš valkāja vienas un tās pašas bikses ar ielāpiem, veselus 3 gadus no vietas. Viņš nekad nepiedalījās mūsu spēlēs pusdienas laikā. Viņš drīzāk izskatījās vienaldzīgs – viens pats sēžot ārā pie koka.
Džeiks bija dabisks izjokošanas mērķis. Viņš varēja atrast vardi savā vakariņu kārbā, vai arī beigtu grauzēju savā cepurē. Bet viņš vienmēr uz to paraudzījās pozitīvi.
Reiz kādā rudenī, kad mums visiem bija brīvākas dienas, Maikls izlēma doties medībās uz pāris dienām. Nu, protams, Pīts devās kopā ar viņu. Un viņi mums apsolīja, ja kaut ko nomedīs, tad katram no mums piešķirs gabalu.
Mēs visi bijām priecīgi, kad viņi pārradās atpakaļ un teica, ka noķēruši paprāvu buku. Mēs dzirdējām kaut ko vairāk par to. Tā kā Pīts nekad nevarēja paturēt noslēpumus, tad viņam paspruka, ka viņi gatavojoties pamatīgi izjokot Džeiku. Maikls bija lieliski sadalījis medījumu un sagatavojis mums katram jauku paku. Un, tāpat pa jokam, viņš bija saglabājis dzīvnieka ausis, asti un nagus….- tas būs tik jautri, kad Džeiks atvērs iepakojumu!”
Maikls izdalīja pakas pusdienas laikā. Mēs katrs dabūjām pa jaukam gabalam un pateicāmies viņam. Lielākā paka bija paglabāta Džeikam. Pīts gandrīz uzsprāga no smiekliem, un Maikla sejā bija pieklājīgs smaids. Kā vienmēr, Džeiks sēdēja pusdienās viens pats; viņš atradās lielā galda otrā malā.
Maikls pagrūda paku tā, lai Džeiks to varētu aizsniegt un mēs visi sēdējām un gaidījām, kas notiks. Džeiks nekad daudz nerunāja. Trijos gados viņš pat simts vārdus nebija izteicis. Tāpēc mēs visi bijām dziļi pārsteigti par to, kas notika pēc tam.
Viņš paņēma paku un, cieši sagrābis to rokās, lēnām piecēlās kājās. Viņš veltīja plašu smaidu Maiklam – un tajā brīdī mēs pamanījām, ka viņa acis mirdzēja.
Viņa Ādama ābols uz brīdi sakustējās, un tad viņš saņēma sevi rokās.
„Es zināju, ka jūs mani neaizmirsīsiet,” viņš teica pateicīgi; „Es zināju, ka pienāksiet pie manis. Tu esi liels un asprātīgs, bet es visu laiku zināju, ka tev ir laba sirds.” Viņš norija kamolu savā kaklā un tad pievērsās mums pārējiem. „Es zinu, ka neesmu bijis pārāk draudzīgs ar jums visiem; bet es nekad neesmu gribējis būt rupjš.”
„Redziet, man mājās ir deviņi bērni un mana sieva ir invalīde – saistīta pie gultas nu jau četrus gadus. Viņa nekad neizveseļosies. Un dažreiz, kad viņai patiesi ir slikti, es pavadu visu nakti nomodā, lai par viņu parūpētos. Un lielākā daļa no manas algas aiziet ārstiem un zālēm. Bērni dara visu iespējamo, lai palīdzētu, bet brīžiem ir grūti sadabūt ēdienu, lai pabarotu viņu izsalkušos vēderiņus. Varbūt jums liekas, ka tas ir savādi vai smieklīgi, ka es viens pats ēdu vakariņas. Nu, iespējams, es jutos nedaudz apkaunots, ka manas sviestmaizes vidus ir tukšs. Vai arī kā šodien – manā vakariņu kārbā ir tikai svaigs rācenis. Bet es gribu, lai jūs ziniet, ka šī gaļa man ļoti daudz nozīmē. Varbūt pat vairāk kā visiem citiem šeit, jo šovakar maniem bērniem,” viņš noslaucīja asaras no sejas… „Šovakar maniem bērniem būs īsts…” Viņa sirds stīgas bija līdz dziļumiem aizkustinātas.
Mēs tik cieši skatījāmies uz Džeiku, ka nepievērsām uzmanību Maiklam un Pītam. Mēs tikai tagad pamanījām, ka viņi abi centās pagrābt paku, pirms Džeiks ieraudzītu, kas tajā ir iekšā. Bet bija par vēlu. Džeiks bija atvēris paku un apskatīja tā saturu.
Viņš apskatīja katru nagu, katru ausi un tad pacēla asti – tā ļengani nokarājās viņa rokā. Tam visam būtu jāizraisa smiekli, taču neviens nesmējās – pilnīgi neviens. Grūtākais brīdis bija tad, kad Džeiks paskatījās uz mums un pateicās mums, mēģinādams pasmaidīt.
Klusumā katrs darbinieks piesēdās tuvāk Džeikam un nolika savas pakas viņa priekšā, jo viņi pēkšņi apzinājās to, cik maz viņiem pašiem šīs dāvanas bija nozīmējušas… līdz šim brīdim.
Šajā brīdī meistars pārtrauca stāstu un atstāja darbiniekus tur stāvam. Viņam vairs nekas nebija jāsaka; taču viņam bija gandarījums redzēt, kā tajā pašā pēcpusdienā, kad vīri devās ēst pusdienas, viņi katrs padalījās ar savu maltīti ar Bilu, un viens no vīriem pat novilka savu kreklu un atdeva to Bilam.



Stāsts pārdomām

Pagājušajā pavasarī es pastaigājos pa parku. Netālu no manis stāvēja māte ar trīsgadīgu meitiņu. Mazā meitene turēja rokā pie striķīša piesietu hēlija balonu. Pēkšņi asa vēja brāzma paņēma balonu no meitenes rokām. Es sagaidīju, ka tūlīt sāksies liela brēkšana.
Bet, nē! Kad mazā meitene pagriezās un ieraudzīja, kā viņas balons pacēlās debesīs, viņa līksmi iesaucās: „Wow!”
Es tajā brīdī to neapzinājos, taču šī meitene man kaut ko iemācīja.
Vēlāk tajā dienā es saņēmu telefona zvanu no personas, kura ziņoja par negaidītām problēmām. Es jutos tā, it kā varētu momentā atbildēt: „Ak, nē, ko lai mēs tagad iesākam?” Bet, atceroties mazo meiteni, es dzirdēju sevi sakām: „Wow, tas ir interesanti! Kā varu Jums palīdzēt?”
Par vienu esmu pārliecināts – dzīve vienmēr mūs izsitīs no līdzsvara ar savām negaidītajām problēmām. Tam tā jānotiek. Tas, ko mēs varam paredzēt un mainīt – ir mūsu attieksme pret tām. Mēs varam izvēlēties stresot vai būt pozitīvi.
Lai kāda būtu situācija, pozitīvs „Wow!” vienmēr uzvarēs stresa pilno „Ak, nē.”
Tāpēc nākamreiz, kad piedzīvosi negaidītas dzīves brāzmas, atceries mazo meiteni un padari to par „Wow!” pieredzi. Šāda attieksme vienmēr nostrādā.



Stāsts pārdomām

Reiz kāds vīrs atrada ērgļa olu un ielika to prēriju vistas ligzdā. Mazais ērglēns tika perēts kopā ar prēriju vistas mazuļiem un uzauga kopā ar tiem.
Visu savu dzīvi ērglis, domādams, ka ir prēriju vista, darīja visu to, ko pārējās vistas. Viņš kasīja zemi, lai sameklētu sēklas un insektus barībai. Viņš klukstēja un kladzināja. Un viņš sita spārnus un lidinājās ne augstāk par pēdu no zemes. Galu galā tā lidoja visas prēriju vistas.
Pagāja gadi. Ērglis palika ļoti vecs. Reiz kādu dienu viņš ieraudzīja majestātisku putnu lidojam augstu debesīs virs viņa galvas. Majestātiski peldot pa spēcīgām vēja straumēm, tas planēja debesīs.
„Cik skaists putns!” teica ērglis. „Kas tas ir?”
„Tas ir ērglis. Visu putnu putns,” kāda vista ieklukstējās. „Bet nedomā par to daudz. Tu nekad nevarētu būt kā viņš.”
Un tā ērglis, domādams, ka viņš ir tikai parasta prēriju vista, kas nevar planēt tik augstu debesīs, pavadīja savu dzīvi, turoties zemu pie zemes un nekad neizbaudot lidošanas prieku un majestātiskumu, kas viņam piederēja jau kopš dzimšanas.



Stāsts par tevi

Reiz plūme teica: „Tāpēc, ka reiz man garām gāja banānu mīlētājs, es pārvērtos par banānu. Diemžēl viņa gaume mainījās pēc dažiem mēnešiem, tāpēc es kļuvu par apelsīnu. Kad viņš teica, ka esmu par rūgtu, es kļuvu par ābolu, bet viņš jau bija ceļā, lai meklētu vīnogas. Pakļaujoties cilvēku viedokļiem, es esmu mainījusies tik daudz reižu, ka vairs nezinu, kas es patiesībā esmu. Tagad es vēlētos, kaut būtu palikusi par plūmi un gaidītu plūmju mīlētāju.”
Tikai tāpēc, ka grupa cilvēku tevi nepieņem, tas nenozīmē, ka tev jānovelk nost sava oriģinalitāte. Tev par sevi jādomā labas domas, jo pasaule pieņem tevi tādu, kādu tu pats sevi vērtē. Nekad nenoliecies, lai iegūtu atzinību. Nekad nepalaid vaļā savu īsto “es”, lai iegūtu attiecības. Ilgtermiņā tu nožēlosi, ka notirgoji savu lieliskāko vērtību – tavu unikalitāti, – lai būtu derīgs tikai uz mirkli. Cilvēku grupa, kas tevi nepieņem tādu kāds tu esi – nav tava pasaule.
Ko ūdens var izdarīt, benzīns nevar, un ko varš var izdarīt, to nevar zelts. Skudras trauslums tai ļauj kustēties un koka stingrība ļauj tam palikt iesakņojušamies. Jebkas un jebkurš tika radīti ar unikalitātes daļu, lai kalpotu mērķim, ko tikai mēs varam piepildīt, esot paši. Tu viens pats vari kalpot savam mērķim dzīvē un es varu kalpot savējam. Tu esi te, lai būtu – tu pats!



Stāsts par optimistu un pesimistu

Reiz kādai ģimenei bija dvīņi, kuru vienīgā līdzība bija viņu izskats. Ja viens domāja, ka bija par karstu, tad otram likās, ka ir par aukstu. Ja viens teica, ka TV ir par skaļu, tad otrs teica, ka vajag palaist vēl skaļāk. Atšķirīgi visādos veidos, viens bija mūžīgais optimists un otrs drūms pesimists.
Lai redzētu, kas notiks, uz zēnu dzimšanas dienu tēvs piekrāmēja pesimista istabu pilnu ar katru iedomājamo rotaļlietu un spēli. Optimista istabas vidū viņš novietoja zirga mēslus.
Tajā naktī tēvs devās garām pesimista istabai un atrada savu dēlu sēžam starp rotaļlietām un rūgti raudam.
„Kāpēc tu raudi?” vaicāja tēvs.
„Tāpēc, ka mani draugi būs skaudīgi, man būs jāizlasa visas šīs instrukcijas pirms varu ko darīt ar šīm mantām, man visu laiku būs nepieciešamas baterijas un beigu beigās manas rotaļlietas saplīsīs.” Atbildēja zēns.
Ejot garām optimista istabai, tēvs atrada zēnu dancojam no prieka zirga mēslos. „Par ko tad tu tik priecīgs?” viņš jautāja.
Uz ko zēns optimists atbildēja: „Te kaut kur jābūt ponijam!”