tikainesakinevienam.lv

stāsti pārdomām


Stāsts pārdomām


Es biju noparkojies pie tirdzniecības centra un slaucīju savu mašīnu. Tikko biju izbraucis no mašīnas mazgātavas un gaidīju, kad mana sieva beigs darbu.

Manā virzienā no pretējās autostāvvietas puses nāca kāds, ko sabiedrība uzskatītu par bomzi. Spriežot pēc viņa izskata, viņam nebija ne mašīnas, ne mājas, ne tīru drēbju, ne naudas. Ziniet, ir brīži, kad tu jūties ļoti devīgs, un tad ir citi brīži, kad tu vienkārši nevēlies tapt traucēts. Šis bija viens no: „nevēlos tikt traucēts” brīžiem.

„Es ceru, ka viņš man neprasīs naudu,” es pie sevis domāju. Viņš neprasīja. Viņš atnāca un apsēdās uz ietves malas pie autobusa pieturas, taču neizskatījās, ka viņam pat pietiktu naudas, lai brauktu ar autobusu. Pēc pāris minūtēm viņš ierunājās: „Tā ir diezgan glīta mašīna,” viņš teica. Viņš bija nodriskāts, bet ap viņu bija jūtama cieņas pilna attieksme. Viņa baltā bārda bija kas vairāk, nekā tikai apmatojums, lai sildītu viņa seju. Es teicu: „Paldies”, un turpināju slaucīt savu mašīnu.

Viņš sēdēja klusumā, kamēr es darīju savu darbu. Lūgums pēc naudas tā arī nenāca. Kad starp mums veidojās lielāks klusuma grāvis, kaut kas manī iekšēji teica: „Uzprasi, vai viņam nav vajadzīga palīdzība.” Es biju drošs, ka viņš teiks „Jā”, taču es paklausīju iekšējai balsij. „Vai tev vajadzīga palīdzība?” es jautāju.

Viņš atbildēja ar pāris vienkāršiem, bet dziļi patiesiem vārdiem, ko es nekad neaizmirsīšu. Mēs bieži meklējam gudrību ievērojamos vīriešos un sievietēs. Mēs sagaidām gudrību no tiem, kas ieguvuši augstāku izglītību vai sasnieguši ko vairāk dzīvē. Es nebūtu gaidījis neko citu, kā izstieptu roku pēc naudas. Taču viņš teica ko tādu, kas mani satrieca: „Vai tad mums visiem nav vajadzīga palīdzība?”

Es biju juties augstāks un varenāks, veiksmīgāks un svarīgāks pār šo ielas bomzi, līdz kamēr šie vienkāršie vārdi satrieca mani kā 12 gabarītu bise. Vai tad mums visiem nav vajadzīga palīdzība?

Man bija vajadzīga palīdzība. Nu, varbūt ne lai nopirktu autobusa biļeti vai atrastu vietu, kur pārlaist nakti, taču man vajadzēja palīdzību. Es pasniedzos pēc sava maka un iedevu viņam naudu, ne tikai pietiekamu autobusa biļetei, bet arī siltam ēdienam un pajumtei uz nakti. Šie vārdi vēl joprojām skan manā prātā.

Nav svarīgi, cik daudz tev ir, nav svarīgi, ko esi sasniedzis, tev arī vajadzīga palīdzība. Nav svarīgi, cik maz tev ir, nav svarīgi, cik ļoti esi apkrauts ar problēmām, pat bez naudas vai gultas vietas, – arī tu vari sniegt palīdzību. Pat, ja tas ir tikai kompliments, tu vari to dot.

Tu nekad nezini, vai kādreiz sastapsi cilvēku, kam ir viss nepieciešamais. Viņi gaida, kad tu iedosi ko tādu, kā viņiem nav. Citu skatījumu uz dzīvi, skatu uz kaut ko skaistu, atelpu no ikdienas haosa, ko tikai tu vari ieraudzīt šajā salauztajā pasaulē.

Stāsts pārdomām


„Vai es varu apskatīt savu bērniņu?” jautāja jaunā, priecīgā māmiņa.
Kad mazulis, ietīts sedziņā, tika ielikts mātes rokās un kad viņa atvēra sedziņu, lai paskatītos uz mazuļa mazo sejiņu, viņa noelsās. Ārsts ātri pagriezās un paskatījās ārā pa slimnīcas logu. Mazulis bija dzimis bez ausīm.
Laika gaitā noskaidrojās, ka bērna dzirde bija laba. Tas bija vienīgi ārējais izskats, kas bija sabojāts.
Vienu dienu, kad zēns atgriezās no skolas un iekrita mātes skavās, viņa nopūtās, zinot, ka dēla dzīve būs pilna ar salauztas sirds brīžiem. Zēns izdvesa savu traģēdiju – kāds liela auguma puika bija viņu nosaucis par ķēmu.
Viņš izauga par izskatīgu zēnu, ar savu nelaimi. Iemīļots studentu vidū, viņš varētu kļūt par klases prezidentu, taču sava defekta dēļ tāds nekļuva. Viņš attīstīja literatūras un mūzikas talantus. „Gan tu sastapsies un iedraudzēsies ar citiem jauniem cilvēkiem,” viņa māte teica, jūtot labsirdību savā sirdī.
Tēvam bija vizīte pie ģimenes ārsta. „Vai nav iespējams neko darīt lietas labā?” „Domāju, ka mēs varētu operācijas gaitā pielikt Jūsu dēlam ausis, ja tās tiktu sagādātas,” teica ārsts.
Tā uzsākās meklējumi pēc personas, kas būtu tik dāsna un ziedotu savas ausis jaunajam cilvēkam. Pagāja divi gadi.
„Dēls, tu dosies uz slimnīcu. Es un māte atradām kādu, kurš ziedos tev ausis. Taču tas ir noslēpums.” Teica tēvs.
Operācija bija ļoti veiksmīga un izskatījās, it kā piedzimtu jauns cilvēks. Viņa talanti uzplauka ģēnijā, un skola un koledža bija pilna ar uzvarām un triumfu. Vēlāk viņš apprecējās un sāka darboties diplomātiskajā dienestā.
„Bet man ir jāzina!” dēls nelikās mierā un izjautāja tēvu. „Kurš tik daudz deva priekš manis? Es nekad nespētu pietiekami atmaksāt tai personai.”
„Jā, es neticu, ka tu to spētu,” teica tēvs. „Bet vienošanās bija par to, ka tev nebūs zināt… vēl ne.”
Gadi paturēja šo dziļo noslēpumu. Bet reiz pienāca diena… viena no tumšākajām dienām dēla dzīvē. Viņš stāvēja ar savu tēvu kopā pie mātes zārka.
Lēnām, maigi tēvs pastiepa roku un pacēla mātes biezos sarkanbrūnos matus, lai atklātu, ka mātei nebija ausu.
„Māte teica, ka viņa bija laimīga, ka neļāva nogriezt savus matus,” viņš maigi pačukstēja, „un neviens nekad neaizdomājās, ka māte ir mazāk skaista, vai ne?”
Patiess skaistums neslēpjas ārējā izskatā, bet gan sirdī. Patiesi dārgumi neslēpjas tajā, kas ir redzams, bet tajā, kas ir neredzams. Patiesa mīlestība neslēpjas tajā, kas ir izdarīts un par ko visi zina, bet tajā, kas ir izdarīts, bet nav zināms.

Stāsts pārdomām


Pagājušajā pavasarī es pastaigājos pa parku. Netālu no manis stāvēja māte ar trīsgadīgu meitiņu. Mazā meitene turēja rokā pie striķīša piesietu hēlija balonu. Pēkšņi asa vēja brāzma paņēma balonu no meitenes rokām. Es sagaidīju, ka tūlīt sāksies liela brēkšana.
Bet, nē! Kad mazā meitene pagriezās un ieraudzīja, kā viņas balons pacēlās debesīs, viņa līksmi iesaucās: „Wow!”
Es tajā brīdī to neapzinājos, taču šī meitene man kaut ko iemācīja.
Vēlāk tajā dienā es saņēmu telefona zvanu no personas, kura ziņoja par negaidītām problēmām. Es jutos tā, it kā varētu momentā atbildēt: „Ak, nē, ko lai mēs tagad iesākam?” Bet, atceroties mazo meiteni, es dzirdēju sevi sakām: „Wow, tas ir interesanti! Kā varu Jums palīdzēt?”
Par vienu esmu pārliecināts – dzīve vienmēr mūs izsitīs no līdzsvara ar savām negaidītajām problēmām. Tam tā jānotiek. Tas, ko mēs varam paredzēt un mainīt – ir mūsu attieksme pret tām. Mēs varam izvēlēties stresot vai būt pozitīvi.
Lai kāda būtu situācija, pozitīvs „Wow!” vienmēr uzvarēs stresa pilno „Ak, nē.”
Tāpēc nākamreiz, kad piedzīvosi negaidītas dzīves brāzmas, atceries mazo meiteni un padari to par „Wow!” pieredzi. Šāda attieksme vienmēr nostrādā.

Stāsts pārdomām


Reiz kāds cilvēks jautāja Sokrātam:
– Zini, ko man par tevi teica tavs draugs?
– Pagaidi, – apturēja viņu Sokrāts, – izsijā sākumā to, ko gatavojies man teikt caur trim sietiem.
– Trim sietiem?
– Pirms kaut ko teikt, vajag to izsijāt. Sākumā caur patiesības sietu. Vai tu esi pārliecināts, ka tā ir patiesība?
– Nē, es to vienkārši dzirdēju.
– Tātad, tu nezini, vai tā ir, vai nav patiesība. Tad sijāsim caur otru sietu – laipnības sietu. Tu gribi man pateikt par manu draugu kaut ko labu?
– Nē, gluži pretēji.
– Tātad, – turpināja Sokrāts, – tu gatavojies teikt par viņu kaut ko sliktu, bet pat neesi pārliecināts par to, vai tā ir patiesība. Mēģināsim trešo sietu – lietderības sietu. Vai tiešām ir tik ļoti nepieciešams darīt man zināmu to, ko tu gribi teikt ?
– Nē, nav nepieciešams.
– Tātad, – apkopoja Sokrāts, – tajā, ko tu gribi teikt nav ne taisnības, ne laipnības, ne lietderības.
Priekš kam tad to vispār …teikt?

Stāsts pārdomām


Bija palikušas vēl divas dienas līdz manai 30 dzimšanas dienai. Es jutos nedroši no domām par jaunu dzīves posmu un baidījos, ka mani labākie gadi ir man aiz muguras.
Mana ikdienas rutīna bija sporta zāle un darbs. Katru rītu es satiku savu draugu Nikolasu sporta zālē. Viņš bija 79 gadus vecs un brīnišķīgā formā. Šoreiz, kad es pasveicināju Nikolasu, viņš ievēroja, ka manī nav ierastā dzīvīguma un jautāja, vai viss ir kārtībā. Es atbildēju, ka mani māc bažas par to, ka man drīz būs 30 gadi. Es brīnījos par to, kā es uzlūkotu savu dzīvi tad, kad sasniegšu Nikolasa vecumu, tāpēc es viņam jautāju: „Kas bija labākais laiks tavā dzīvē?”
Bez vilcināšanās Nikolass atbildēja: „Nu, Džo, šāda ir mana filozofiskā atbilde uz tavu filozofisko jautājumu:”
„Kad es biju mazs bērns Austrijā un vecāki par mani rūpējās un man ne par ko nebija jāraizējas – tas bija labākais laiks manā dzīvē.
Kad es gāju skolā un iemācījos lietas, ko es zinu tagad – tas bija labākais laiks manā dzīvē.
Kad dabūju savu pirmo darbu un man bija pienākumi, un es saņēmu naudu par savām pūlēm – tas bija labākais laiks manā dzīvē.
Kad es satiku savu sievu un mēs iemīlējāmies – tas bija labākais laiks manā mūžā.
Atnāca Otrais Pasaules karš, un mums ar sievu bija jādodas prom, lai izglābtu savas dzīvības. Kad mēs kopā drošībā nokļuvām uz kuģa un devāmies uz Ziemeļameriku – tas bija labākais laiks manā dzīvē.
Kad mēs pārvācāmies uz Kanādu un uzsākām savu dzīvi – tas bija labākais laiks manā dzīvē.
Kad es biju jauns tēvs un skatījos, kā mani bērni auga – tas bija labākais laiks manā dzīvē.
Un tagad, Džo, es esmu 79 gadus vecs. Man ir veselība, es jūtos labi un mīlu savu sievu tikpat stipri kā tad, kad mēs pirmo reizi satikāmies. Šis ir labākais laiks manā dzīvē.”

Stāsts pārdomām


Reiz kāda sieviete apsēdās blakus vīrietim parkā uz soliņa netālu no bērnu spēļlaukuma. „Lūk, tas ir mans dēls,” viņa teica, norādīdama uz mazu zēnu sarkanā džemperī, kurš šļūca lejā pa slidkalniņu.
„Jauks zēns,” vīrietis teica. „Tas ir mans zēns šūpolēs, zilajā džemperī.” Tad, paskatījies pulkstenī, viņš pasauca savu dēlu. „Nu, ko tu saki par došanos mājās, Tod?”
Tods lūdzās: „Tēt, vēl tikai piecas minūtes. Lūdzu? Tikai piecas minūtes.” Vīrs pamāja ar galvu un Tods devās uz šūpolēm un šūpojās pēc sirds patikas.
Minūtes pagāja un tēvs atkal piecēlās kājās, lai sauktu savu dēlu. „Nu, vai nebūtu laiks doties prom?” Un atkal Tods lūdzās: „Tēt, vēl tikai piecas minūtes, vēl tikai piecas minūtes.”
Vīrs pasmaidīja un teica: „Nu, labi.”
„Jūs pavisam noteikti esiet ļoti pacietīgs tētis,” sieviete ieteicās.
Vīrs pasmaidīja un tad teica: „Manu vecāko dēlu Tomiju pagājušajā gadā notrieca kāds piedzēries šoferis, kamēr viņš braukājās ar divriteni netālu no šejienes. Es nekad nepavadīju daudz laika ar Tomiju un tagad es atdotu jebko, lai pavadītu kaut tikai vēl piecas minūtes ar viņu. Esmu nozvērējies nepieļaut to pašu kļūdu ar Todu. Viņš domā, ka viņam ir dotas piecas minūtes vairāk, lai šūpotos. Patiesībā, es iegūstu piecas minūtes vairāk, lai skatītos, kā viņš spēlējas.”

Stāsts pārdomām


Reiz kāds vīrs atrada ērgļa olu un ielika to prēriju vistas ligzdā. Mazais ērglēns tika perēts kopā ar prēriju vistas mazuļiem un uzauga kopā ar tiem.
Visu savu dzīvi ērglis, domādams, ka ir prēriju vista, darīja visu to, ko pārējās vistas. Viņš kasīja zemi, lai sameklētu sēklas un insektus barībai. Viņš klukstēja un kladzināja. Un viņš sita spārnus un lidinājās ne augstāk par pēdu no zemes. Galu galā tā lidoja visas prēriju vistas.
Pagāja gadi. Ērglis palika ļoti vecs. Reiz kādu dienu viņš ieraudzīja majestātisku putnu lidojam augstu debesīs virs viņa galvas. Majestātiski peldot pa spēcīgām vēja straumēm, tas planēja debesīs.
„Cik skaists putns!” teica ērglis. „Kas tas ir?”
„Tas ir ērglis. Visu putnu putns,” kāda vista ieklukstējās. „Bet nedomā par to daudz. Tu nekad nevarētu būt kā viņš.”
Un tā ērglis, domādams, ka viņš ir tikai parasta prēriju vista, kas nevar planēt tik augstu debesīs, pavadīja savu dzīvi, turoties zemu pie zemes un nekad neizbaudot lidošanas prieku un majestātiskumu, kas viņam piederēja jau kopš dzimšanas.






autorizēties/reģistrēties

atjaunot paroli


jaunākie komentāri

Sindija:

"Precīzi!"


Raimonds:

"Erts Erbens"