TikaiNesakiNevienam.lv


Tēma: "stāsti pārdomām"


Stāsts pārdomām

Es strādāju par TELE 2 operatoru. Man katru dienu zvana dažādi cilvēki ar dažādām problēmām. Kādam kaut kas nestrādā, kāds nevar kredītu papildināt, kāds vienkārši piezvana un klusē… Vidēji dienā man zvana apmēram 300 abonementi, tas ir apmēram 7500 cilvēku mēnesī. Taču bija kāds zvans, kuru iespējams es nekad neaizmirsīšu. Bija jau vēls vakars, man bija labs garastāvoklis, piezvanīja man kāds vīrietis, kuram bija apmēram 50 gadu.
– „Kompānija TELE 2, bla bla blā…”
– Labvakar, vai jūs lūdzu nevarētu paskatīties kad no šī numura pēdējo reizi ir zvanīts?
– Es pārbaudīju dokumentus, skatos ka sim karte jau nav lietota dažus mēnešus. Domāju pabrīdināt, ka, ja sim karte nav lietota 180 dienas, tad viņa būs bloķēta.
– Viņš mani pārtrauca: Jā, jā, es to zinu. Šis numurs ir manai sievai. Lieta tāda, ka viņa nomira 2 mēnešu atpakaļ… Bērēs es noliku telefonu viņai blakus. Un katru vakaru ap pulksten 21:00 es viņai zvanu. Taču šovakar viņai zvanot, dzirdēju: „telefona aparāts uz kuru jūs zvanat ir izslēgs vai atrodas ārpus…” Laikam baterija nosēdusies. Es gribēju jūs palūgt, lai nenobloķējat sim karti, nevēlos dzirdēt ka kāds cits kādreiz pacels, zvanot uz šo numuru, gribu lai šis telefons vienmēr ir blakus viņai, jo es viņai to dāvināju. Es vēlos zvanīt viņai katru vakaru ar cerību ka sadzirdēšu viņas balsi.
– Viņš sāka raudāt, man skrēja tirpas pa visu ķermeni un kakla bija kamols. Taču man vajadzēja viņam paskaidrot, ka no tās sim kartes vajag kaut vienu reizi piezvanīt vai aizsūtīt sms, lai arī cik tas stulbi neizklausītos. Nezinu ko darīt, ko teikt, es saprotu ka velns parāvis nevaru viņam nekā palīdzēt. Es sāku viņu mierināt: Es jūs saprotu, man tiešām ļoti zēl.
– Jūs tikai nepadomājiet ka esmu jucis, vienkārši es viņu ļoti stipri mīlu…
– Viņš nometa klausuli, man acīs asaras, es nezināju ko iesākt. Līnijā izveidojusies rinda ar 30 cilvēkiem, bet es sēžu un raudu…
Atliek aizdomāties par to cik stipra var būt mīlestība, pat apzinoties to, ka vairs neko nevar ne mainīt, ne labot, cilvēks zvana uz numuru jau simto reizi un tomēr cer uz kaut ko… cer uz to, ka varbūt sadzirdēs sev sirdij mīļu un tuvu balsi.



Stāsts pārdomām

Reiz kāda sieviete cepa „chapatti” (indiešu maizi) savas ģimenes locekļiem un vēl vienu papildus kādam izsalkušam garāmgājējam. Viņa vienmēr nolika maizi uz palodzes, lai jebkurš, kas gāja garām, varētu to paņemt. Katru dienu kāds vīrs ar kupri atnāca un paņēma chapatti. Tā vietā, lai izteiktu pateicību, viņš murmināja sekojošus vārdus, ejot prom: „Ļaunais, ko tu dari, paliek ar tevi: Labais, ko tu dari, atnāk pie tevis atpakaļ!” Šādi turpinājās dienu pēc dienas. Katru dienu kuprainis nāca, paņēma chapatti un izdvesa vārdus:
„Ļaunais, ko tu dari, paliek ar tevi: Labais, ko tu dari, atnāk pie tevis atpakaļ!” Sieviete jutās aizkaitināta. „Neviena pateicības vārda!” viņa pie sevis noteica. „Katru dienu šis kuprainis atkārto vienu un to pašu! Ko viņš ar to domā?” Vienu dienu, pavisam sakaitinātā garastāvoklī, viņa izlēma tikt vaļā no kupraiņa. „Man no viņa jātiek vaļā,” viņa teica. Un ko viņa izdarīja? Viņa pievienoja indi chapatti, ko bija sagatavojusi!
Grasoties uzlikt chapatti uz palodzes, viņas rokas sāka trīcēt. „Ko es tagad daru?” viņa teica. Momentā viņa iemeta šo chapatti ugunī, sagatavoja vēl vienu un uzlika uz palodzes. Kā vienmēr nāca kuprainis, paņēma maizi un nomurmināja: „Ļaunais, ko tu dari, paliek ar tevi: Labais, ko tu dari, atnāk pie tevis atpakaļ!”
Kuprainis devās savā ceļā, svētlaimē nemaz nenojauzdams, ka šajā sievietē plosījās nikns karš. Katru dienu, kad sieviete nolika maizi uz palodzes, viņa aizlūdza par savu dēlu, kurš bija devies tālēs zilajās meklēt savu laimi. Daudzu mēnešu garumā viņai nebija nekādu ziņu no dēla. Viņa lūdza, lai viņš atgrieztos drošībā.
Tajā vakarā kāds pieklauvēja pie durvīm. Kad viņa atvēra durvis, par lielu pārsteigumu, tur stāvēja viņas dēls. Viņš bija kļuvis ļoti tievs un kalsns. Viņa drēbes bija noskrandušas un saplēstas. Viņš bija izsalcis un ļoti vājš. Kad viņš ieraudzīja māti, viņš teica: „Mammu, tas ir īsts brīnums, ka esmu šeit. Kādas jūdzes attālumā no mājām, es biju tik ļoti izbadējies, ka sabruku uz zemes. Es tur nomirtu, bet tieši tajā brīdī kāds vecs kuprainis man gāja garām. Es lūdzu viņam kādu kumosu ēdiena, un viņš bija pietiekami laipns un iedeva man veselu chapatti. To dodot, viņš man teica: ”Tas ir tas, ko es ēdu katru dienu: šodien es to atdošu tev, jo tava vajadzība ir lielāka nekā manējā!””
Mātei, dzirdot šos dēla vārdus, pēkšņi nobālēja seja. Viņa atspiedās pret durvju stenderi, lai nenokristu zemē. Viņa atcerējās to indes pilno chapatti, ko bija sagatavojusi tajā rītā. Ja viņa to nebūtu sadedzinājusi, tad to apēstu viņas dēls un zaudētu dzīvību!
Tieši tad viņa beidzot saprata šos vārdus: „Ļaunais, ko tu dari, paliek ar tevi: Labais, ko tu dari, atnāk pie tevis atpakaļ.” Dari labu un nekad nepagursti darīt labu, pat, ja neviens to tajā brīdī nenovērtē.



Stāsts par apskāvienu

Dvīņu meitiņas Braela un Kairija piedzima 12 nedēļas pirms laika. Meitenēm bija nepieciešama intensīva aprūpe, tāpēc viņas tika ievietotas atsevišķos inkubatoros.
Kairija sāka pieņemties svarā un viņas veselība nostabilizējās. Taču Braelai, kas svēra nedaudz mazāk par 1 kg, bija elpošanas problēmas, sirds problēmas un citi sarežģījumi. Ārsti nedeva nekādas cerības, ka meitene izdzīvos.
Medmāsa darīja visu iespējamo, lai uzlabotu Braelas veselību, taču nekas, ko viņa darīja, nedarbojās. Nezinādama, ko vēl darīt, medmāsa izlēma rīkoties pretēji slimnīcas noteikumiem un izlēma abas meitiņas ielikt kopā vienā inkubatorā.
Viņa atstāja meitenes guļot un kad atgriezās, tad ieraudzīja skatu, kam nespēja noticēt. Viņa pasauca visus ārstus un medmāsas un tas ir tas, ko viņa ieraudzīja (attēlā).
Kad Braela bija tuvāk Kairijai, Kairija aplika savu mazo rociņu ap māsu, it kā aizsargādama un atbalstīdama viņu. No tā brīža, Braelas elpošana un sirdsdarbība uzlabojās, un viņas veselība kļuva normāla.
No tā brīža ārsti izlēma turēt abas meitenītes kopā, jo, kad viņas bija kopā – viņas turēja viena otru pie dzīvības.



Stāsts pārdomām

Bils bija liela auguma, dīvains un neizskatīgs vīrs. Viņš ģērbās savādi, ar slikti pieguļošām drēbēm. Darba vietā bija pāris vīri, kam šķita jautri izjokot Bilu. Reiz kādu dienu, kāds darbinieks ieraudzīja caurumu Bila krekla piedurknē, un izplēsa vēl lielāku. Cits strādnieks piebalsoja un izplēsa vēl lielāku. Beigu beigās no krekla karājās garas strēmeles.
Bils devās savās darīšanās un nejauši piegāja par tuvu konveijera lentei un krekla piedurkne iestrēga mehānismā. Sekundes laikā Bilam un viņa piedurknei bija nepatikšanas. Ieslēdzās signalizācijas, tika izslēgti mehānismi un problēmu, par laimi, izdevās atrisināt. Taču darba vadītājs, nopratis, kas šeit notiek, sasauca visus darbiniekus kopā un izstāstīja viņiem šādu stāstu:
„Jaunības dienās es mēdzu strādāt mazā rūpnīcā. Tas bija tad, kad pirmo reizi satiku Maiklu Havoku. Viņš bija liela izmēra, asprātīgs, daudz jokoja un viņam patika izjokot citus. Maikls bija līderis. Tad bija tāds vīrs vārdā Pīts Lumas, kas bija sekotājs. Viņš vienmēr piebiedrojās Maiklam. Un tad bija kāds vīrs vārdā Džeiks. Viņš bija nedaudz vecāks kā mēs visi pārējie – kluss, nekaitīgs un savrupnieks. Viņš vienmēr ēda savas pusdienas viens pats. Viņš valkāja vienas un tās pašas bikses ar ielāpiem, veselus 3 gadus no vietas. Viņš nekad nepiedalījās mūsu spēlēs pusdienas laikā. Viņš drīzāk izskatījās vienaldzīgs – viens pats sēžot ārā pie koka.
Džeiks bija dabisks izjokošanas mērķis. Viņš varēja atrast vardi savā vakariņu kārbā, vai arī beigtu grauzēju savā cepurē. Bet viņš vienmēr uz to paraudzījās pozitīvi.
Reiz kādā rudenī, kad mums visiem bija brīvākas dienas, Maikls izlēma doties medībās uz pāris dienām. Nu, protams, Pīts devās kopā ar viņu. Un viņi mums apsolīja, ja kaut ko nomedīs, tad katram no mums piešķirs gabalu.
Mēs visi bijām priecīgi, kad viņi pārradās atpakaļ un teica, ka noķēruši paprāvu buku. Mēs dzirdējām kaut ko vairāk par to. Tā kā Pīts nekad nevarēja paturēt noslēpumus, tad viņam paspruka, ka viņi gatavojoties pamatīgi izjokot Džeiku. Maikls bija lieliski sadalījis medījumu un sagatavojis mums katram jauku paku. Un, tāpat pa jokam, viņš bija saglabājis dzīvnieka ausis, asti un nagus….- tas būs tik jautri, kad Džeiks atvērs iepakojumu!”
Maikls izdalīja pakas pusdienas laikā. Mēs katrs dabūjām pa jaukam gabalam un pateicāmies viņam. Lielākā paka bija paglabāta Džeikam. Pīts gandrīz uzsprāga no smiekliem, un Maikla sejā bija pieklājīgs smaids. Kā vienmēr, Džeiks sēdēja pusdienās viens pats; viņš atradās lielā galda otrā malā.
Maikls pagrūda paku tā, lai Džeiks to varētu aizsniegt un mēs visi sēdējām un gaidījām, kas notiks. Džeiks nekad daudz nerunāja. Trijos gados viņš pat simts vārdus nebija izteicis. Tāpēc mēs visi bijām dziļi pārsteigti par to, kas notika pēc tam.
Viņš paņēma paku un, cieši sagrābis to rokās, lēnām piecēlās kājās. Viņš veltīja plašu smaidu Maiklam – un tajā brīdī mēs pamanījām, ka viņa acis mirdzēja.
Viņa Ādama ābols uz brīdi sakustējās, un tad viņš saņēma sevi rokās.
„Es zināju, ka jūs mani neaizmirsīsiet,” viņš teica pateicīgi; „Es zināju, ka pienāksiet pie manis. Tu esi liels un asprātīgs, bet es visu laiku zināju, ka tev ir laba sirds.” Viņš norija kamolu savā kaklā un tad pievērsās mums pārējiem. „Es zinu, ka neesmu bijis pārāk draudzīgs ar jums visiem; bet es nekad neesmu gribējis būt rupjš.”
„Redziet, man mājās ir deviņi bērni un mana sieva ir invalīde – saistīta pie gultas nu jau četrus gadus. Viņa nekad neizveseļosies. Un dažreiz, kad viņai patiesi ir slikti, es pavadu visu nakti nomodā, lai par viņu parūpētos. Un lielākā daļa no manas algas aiziet ārstiem un zālēm. Bērni dara visu iespējamo, lai palīdzētu, bet brīžiem ir grūti sadabūt ēdienu, lai pabarotu viņu izsalkušos vēderiņus. Varbūt jums liekas, ka tas ir savādi vai smieklīgi, ka es viens pats ēdu vakariņas. Nu, iespējams, es jutos nedaudz apkaunots, ka manas sviestmaizes vidus ir tukšs. Vai arī kā šodien – manā vakariņu kārbā ir tikai svaigs rācenis. Bet es gribu, lai jūs ziniet, ka šī gaļa man ļoti daudz nozīmē. Varbūt pat vairāk kā visiem citiem šeit, jo šovakar maniem bērniem,” viņš noslaucīja asaras no sejas… „Šovakar maniem bērniem būs īsts…” Viņa sirds stīgas bija līdz dziļumiem aizkustinātas.
Mēs tik cieši skatījāmies uz Džeiku, ka nepievērsām uzmanību Maiklam un Pītam. Mēs tikai tagad pamanījām, ka viņi abi centās pagrābt paku, pirms Džeiks ieraudzītu, kas tajā ir iekšā. Bet bija par vēlu. Džeiks bija atvēris paku un apskatīja tā saturu.
Viņš apskatīja katru nagu, katru ausi un tad pacēla asti – tā ļengani nokarājās viņa rokā. Tam visam būtu jāizraisa smiekli, taču neviens nesmējās – pilnīgi neviens. Grūtākais brīdis bija tad, kad Džeiks paskatījās uz mums un pateicās mums, mēģinādams pasmaidīt.
Klusumā katrs darbinieks piesēdās tuvāk Džeikam un nolika savas pakas viņa priekšā, jo viņi pēkšņi apzinājās to, cik maz viņiem pašiem šīs dāvanas bija nozīmējušas… līdz šim brīdim.
Šajā brīdī meistars pārtrauca stāstu un atstāja darbiniekus tur stāvam. Viņam vairs nekas nebija jāsaka; taču viņam bija gandarījums redzēt, kā tajā pašā pēcpusdienā, kad vīri devās ēst pusdienas, viņi katrs padalījās ar savu maltīti ar Bilu, un viens no vīriem pat novilka savu kreklu un atdeva to Bilam.



Stāsts pārdomām

Es biju noparkojies pie tirdzniecības centra un slaucīju savu mašīnu. Tikko biju izbraucis no mašīnas mazgātavas un gaidīju, kad mana sieva beigs darbu.
Manā virzienā no pretējās autostāvvietas puses nāca kāds, ko sabiedrība uzskatītu par bomzi. Spriežot pēc viņa izskata, viņam nebija ne mašīnas, ne mājas, ne tīru drēbju, ne naudas. Ziniet, ir brīži, kad tu jūties ļoti devīgs, un tad ir citi brīži, kad tu vienkārši nevēlies tapt traucēts. Šis bija viens no: „nevēlos tikt traucēts” brīžiem.
„Es ceru, ka viņš man neprasīs naudu,” es pie sevis domāju. Viņš neprasīja. Viņš atnāca un apsēdās uz ietves malas pie autobusa pieturas, taču neizskatījās, ka viņam pat pietiktu naudas, lai brauktu ar autobusu. Pēc pāris minūtēm viņš ierunājās: „Tā ir diezgan glīta mašīna,” viņš teica. Viņš bija nodriskāts, bet ap viņu bija jūtama cieņas pilna attieksme. Viņa baltā bārda bija kas vairāk, nekā tikai apmatojums, lai sildītu viņa seju. Es teicu: „Paldies”, un turpināju slaucīt savu mašīnu.
Viņš sēdēja klusumā, kamēr es darīju savu darbu. Lūgums pēc naudas tā arī nenāca. Kad starp mums veidojās lielāks klusuma grāvis, kaut kas manī iekšēji teica: „Uzprasi, vai viņam nav vajadzīga palīdzība.” Es biju drošs, ka viņš teiks „Jā”, taču es paklausīju iekšējai balsij. „Vai tev vajadzīga palīdzība?” es jautāju.
Viņš atbildēja ar pāris vienkāršiem, bet dziļi patiesiem vārdiem, ko es nekad neaizmirsīšu. Mēs bieži meklējam gudrību ievērojamos vīriešos un sievietēs. Mēs sagaidām gudrību no tiem, kas ieguvuši augstāku izglītību vai sasnieguši ko vairāk dzīvē. Es nebūtu gaidījis neko citu, kā izstieptu roku pēc naudas. Taču viņš teica ko tādu, kas mani satrieca: „Vai tad mums visiem nav vajadzīga palīdzība?”
Es biju juties augstāks un varenāks, veiksmīgāks un svarīgāks pār šo ielas bomzi, līdz kamēr šie vienkāršie vārdi satrieca mani kā 12 gabarītu bise. Vai tad mums visiem nav vajadzīga palīdzība?
Man bija vajadzīga palīdzība. Nu, varbūt ne lai nopirktu autobusa biļeti vai atrastu vietu, kur pārlaist nakti, taču man vajadzēja palīdzību. Es pasniedzos pēc sava maka un iedevu viņam naudu, ne tikai pietiekamu autobusa biļetei, bet arī siltam ēdienam un pajumtei uz nakti. Šie vārdi vēl joprojām skan manā prātā.
Nav svarīgi, cik daudz tev ir, nav svarīgi, ko esi sasniedzis, tev arī vajadzīga palīdzība. Nav svarīgi, cik maz tev ir, nav svarīgi, cik ļoti esi apkrauts ar problēmām, pat bez naudas vai gultas vietas, – arī tu vari sniegt palīdzību. Pat, ja tas ir tikai kompliments, tu vari to dot.
Tu nekad nezini, vai kādreiz sastapsi cilvēku, kam ir viss nepieciešamais. Viņi gaida, kad tu iedosi ko tādu, kā viņiem nav. Citu skatījumu uz dzīvi, skatu uz kaut ko skaistu, atelpu no ikdienas haosa, ko tikai tu vari ieraudzīt šajā salauztajā pasaulē.



Stāsts pārdomām

„Vai es varu apskatīt savu bērniņu?” jautāja jaunā, priecīgā māmiņa.
Kad mazulis, ietīts sedziņā, tika ielikts mātes rokās un kad viņa atvēra sedziņu, lai paskatītos uz mazuļa mazo sejiņu, viņa noelsās. Ārsts ātri pagriezās un paskatījās ārā pa slimnīcas logu. Mazulis bija dzimis bez ausīm.
Laika gaitā noskaidrojās, ka bērna dzirde bija laba. Tas bija vienīgi ārējais izskats, kas bija sabojāts.
Vienu dienu, kad zēns atgriezās no skolas un iekrita mātes skavās, viņa nopūtās, zinot, ka dēla dzīve būs pilna ar salauztas sirds brīžiem. Zēns izdvesa savu traģēdiju – kāds liela auguma puika bija viņu nosaucis par ķēmu.
Viņš izauga par izskatīgu zēnu, ar savu nelaimi. Iemīļots studentu vidū, viņš varētu kļūt par klases prezidentu, taču sava defekta dēļ tāds nekļuva. Viņš attīstīja literatūras un mūzikas talantus. „Gan tu sastapsies un iedraudzēsies ar citiem jauniem cilvēkiem,” viņa māte teica, jūtot labsirdību savā sirdī.
Tēvam bija vizīte pie ģimenes ārsta. „Vai nav iespējams neko darīt lietas labā?” „Domāju, ka mēs varētu operācijas gaitā pielikt Jūsu dēlam ausis, ja tās tiktu sagādātas,” teica ārsts.
Tā uzsākās meklējumi pēc personas, kas būtu tik dāsna un ziedotu savas ausis jaunajam cilvēkam. Pagāja divi gadi.
„Dēls, tu dosies uz slimnīcu. Es un māte atradām kādu, kurš ziedos tev ausis. Taču tas ir noslēpums.” Teica tēvs.
Operācija bija ļoti veiksmīga un izskatījās, it kā piedzimtu jauns cilvēks. Viņa talanti uzplauka ģēnijā, un skola un koledža bija pilna ar uzvarām un triumfu. Vēlāk viņš apprecējās un sāka darboties diplomātiskajā dienestā.
„Bet man ir jāzina!” dēls nelikās mierā un izjautāja tēvu. „Kurš tik daudz deva priekš manis? Es nekad nespētu pietiekami atmaksāt tai personai.”
„Jā, es neticu, ka tu to spētu,” teica tēvs. „Bet vienošanās bija par to, ka tev nebūs zināt… vēl ne.”
Gadi paturēja šo dziļo noslēpumu. Bet reiz pienāca diena… viena no tumšākajām dienām dēla dzīvē. Viņš stāvēja ar savu tēvu kopā pie mātes zārka.
Lēnām, maigi tēvs pastiepa roku un pacēla mātes biezos sarkanbrūnos matus, lai atklātu, ka mātei nebija ausu.
„Māte teica, ka viņa bija laimīga, ka neļāva nogriezt savus matus,” viņš maigi pačukstēja, „un neviens nekad neaizdomājās, ka māte ir mazāk skaista, vai ne?”
Patiess skaistums neslēpjas ārējā izskatā, bet gan sirdī. Patiesi dārgumi neslēpjas tajā, kas ir redzams, bet tajā, kas ir neredzams. Patiesa mīlestība neslēpjas tajā, kas ir izdarīts un par ko visi zina, bet tajā, kas ir izdarīts, bet nav zināms.



Stāsts pārdomām

Pagājušajā pavasarī es pastaigājos pa parku. Netālu no manis stāvēja māte ar trīsgadīgu meitiņu. Mazā meitene turēja rokā pie striķīša piesietu hēlija balonu. Pēkšņi asa vēja brāzma paņēma balonu no meitenes rokām. Es sagaidīju, ka tūlīt sāksies liela brēkšana.
Bet, nē! Kad mazā meitene pagriezās un ieraudzīja, kā viņas balons pacēlās debesīs, viņa līksmi iesaucās: „Wow!”
Es tajā brīdī to neapzinājos, taču šī meitene man kaut ko iemācīja.
Vēlāk tajā dienā es saņēmu telefona zvanu no personas, kura ziņoja par negaidītām problēmām. Es jutos tā, it kā varētu momentā atbildēt: „Ak, nē, ko lai mēs tagad iesākam?” Bet, atceroties mazo meiteni, es dzirdēju sevi sakām: „Wow, tas ir interesanti! Kā varu Jums palīdzēt?”
Par vienu esmu pārliecināts – dzīve vienmēr mūs izsitīs no līdzsvara ar savām negaidītajām problēmām. Tam tā jānotiek. Tas, ko mēs varam paredzēt un mainīt – ir mūsu attieksme pret tām. Mēs varam izvēlēties stresot vai būt pozitīvi.
Lai kāda būtu situācija, pozitīvs „Wow!” vienmēr uzvarēs stresa pilno „Ak, nē.”
Tāpēc nākamreiz, kad piedzīvosi negaidītas dzīves brāzmas, atceries mazo meiteni un padari to par „Wow!” pieredzi. Šāda attieksme vienmēr nostrādā.





atbalstīt projektu



atbalstītāju tops:

Kristīne Jansone
Zane Andersone
Jānis Bērziņš


mēneša jubilāri