tikainesakinevienam.lv

Tēma: "stāsti pārdomām"


Stāsts pārdomām

Reiz Ahabs pasauca no kaimiņu ciema dažus galdniekus, iedeva tiem lapu ar zīmējumiem un lika kaut ko uzbūvēt tajā vietā, kur tagad ir krusts. Desmit dienas no rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam ciema iedzīvotāji dzirdēja āmuru kludzoņu, redzēja vīrus zāģējam dēļus, stutējam un skrūvējam tos kopā. Pēc desmit dienām laukuma vidū, pārsegta ar drānu, slējās noslēpumaina, varena būve. Ahabs sasauca visus Viskosas iedzīvotājus, lai tie piedalītos dīvainā monumenta atklāšanā.
Svinīgi, bez neviena teikuma, Ahabs norāva audumu – tur stāvēja karātavas. Ar virvi, lūku un visu nepieciešamo. Jaunas un nelietotas, pārklātas ar bišu vasku, lai turētos pretī laika kaprīzēm. Izmantodams pūļa klātbūtni, Ahabs nolasīja virkni likumu, kas aizstāvēja lauksaimniekus, mudināja uz lopu audzēšanu un atbalstīja ikvienu, kas Viskosā uzsāka jelkādu derīgu nodarbi. Viņš uzsvēra, ka, sākot no šodienas, visiem nāksies ķerties pie godīga darba vai arī būs jāpamet ciemats. Savā sarunā viņš ne reizi nepieminēja tikko atklāto “monumentu”, Ahabs neticēja draudiem.
Sanāksmei beidzoties, ļaudis sadalījās pulciņos. Vairums domāja, ka Ahabu aptinis ap pirkstu svētais, ka viņš zaudējis agrāko dūšu un ka viņš jānogalina. Lai sasniegtu šo mērķi, turpmākajās dienās tika kaldināti vairāki plāni. Taču karātavas laukuma vidū ļaudīm nelika mieru, un tie sev vaicāja: kāpēc tās te atrodas? Vai tās uzslietas, lai pakārtu tos, kas nepieņems jaunos likumus? Kuri bija Ahaba atbalstītāji un kuri nebija? Vai mūsu vidū ir okšķeri?
Karātavas drūmi lūkojās uz ļaudīm un ļaudis – uz karātavām. Pamazām dumpinieku sākotnējo drosmi aizstāja bailes, visi zināja, ka Ahabs ir nepielūdzams savos lēmumos. Tā nu, daži pameta ciematu, citi izmēģināja roku kādā amatā – vai nu tāpēc, ka tiem nebija, kurp doties, vai arī bailes no draudīgā nāves instrumenta ēnas laukuma vidū. Drīz vien Viskosā iestājās miers, un, pateicoties smalkvilnas eksportam un augstākā labuma miltu ražošanai, tā pārvērtās par lielu pierobežas tirdzniecības centru.
Karātavas nostāvēja desmit gadus. Koks turējās labi, vien reizi pa reizei tika nomainīta virve. Lietotas tās netika nekad. Un Ahabs tās nekad nepieminēja. Ar drūmās celtnes stāvu vien bija gana, lai dūša saskrietu papēžos, lai sašķobītos jebkura pārliecība un varonīgas pļāpas pārvērstos bijīgos čukstos. Desmitgades beigās, kad likuma vara Viskosā jau bija nostiprinājusies, Ahabs pavēlēja karātavas nojaukt un koku izmantot, lai laukuma vidū uzceltu krustu.



Stāsts pārdomām

Bertas vīrs bijis viens no cienījamākajiem gidiem šajā reģionā, kurš medības uzskatīja par vietējo tradīciju ievērošanu, nevis par mežonīgu sporta veidu. Pateicoties viņam, Viskosas mežos tika radīts dabas rezervāts, mērs pieņēma likumus, kas aizsargāja vairākas izmirstošas sugas, bet par katru nošauto dzīvnieku tika pieprasīta nodeva un iegūtā nauda izlietota sabiedrības labā.
Šis vīrs, piedaloties medībās, centās iemācīt medniekiem kaut ko no savas dzīves gudrības. Kad medībās atbrauca kāds bagāts, bet nepieredzējis vīrs, viņš to aizveda uz neapdzīvotu vietu. Tur viņš nolika uz akmens alus skārdeni, atkāpās apmēram piecdesmit metrus un ar vienu šāvienu aizlidināja to pa gaisu.
“Es esmu labākais šāvējs visā apkārtnē,” viņš teica. “Un tagad es tev iemācīšu, kā kļūt par tikpat labu šāvēju.”
Bertas vīrs nolika alus skārdeni atpakaļ uz akmens, atkāpās apmēram tādā pašā attālumā, izvilka no kabatas lakatiņu un palūdza aizsiet sev acis. Tūlīt pat viņš nomērķēja skārdenes virzienā un izšāva.
“Vai es trāpīju?” viņš vaicāja, noraudams apsēju no acīm.
“Protams, ka nē!” atsaucās nepieredzējušais mednieks, apmierināts, ka lepnais gids tik pazemojoši izgāzies. “Lode aizsvilpa pavisam uz citu pusi. Diez vai jūs varēsiet man kaut ko iemācīt.”
“Es jums tikko parādīju, kas ir pats svarīgākais dzīvē,” Bertas vīrs atbildēja. “Ja gribat kaut ko sasniegt, vienmēr turiet acis vaļā, esiet uzmanīgs un apdomājiet, ko īsti vēlaties. Nevar trāpīt izraudzītajā mērķī aizsietām acīm.”



Stāsts pārdomām

Pēc tam, kad Ahabs bija nodibinājis mieru ciematā, padzinis no likuma bēguļojošos un moderznizējis lauksaimniecību un tirdzniecību, viņš uzaicinājis vakariņās savus draugus un pagatavojis tiem sulīgu gaļas gabalu. Piepeši tas pamanījis, ka beigusies sāls.
Tad Ahabs pasaucis dēlu:
“Aizej, dēls, līdz ciematam un nopērc sāli. Bet maksā tieši tik, cik prasīts: ne vairāk, ne mazāk.”
Dēls izbrīnījies:
“Tēt, es saprotu, ka nevajadzētu maksāt par daudz, bet, ja var mazliet nokaulēt, kāpēc gan neietaupīt naudu?”
“Lielā pilsētā tā būtu parasta lieta, bet tādā mazā ciematā kā mūsējais tas varētu izraisīt postu.”
Dēls vairs neko nejautājis. Bet ielūgtie viesi tomēr gribējuši zināt, kāpēc gan nevarētu pirkt sāli lētāk. Un Ahabs atbildējis:
“Ja kāds pārdod sāli lētāk, nekā tā maksā, tas nozīmē, ka viņam ir pavisam trūcīgi ar naudu. Un ikviens, kas centīsies izmantot šo situāciju, būs izrādījis necieņu pret šī vīra pūliņiem un sviedriem.”
“Bet tas taču ir pārāk nenozīmīgs sīkums, lai sagrautu ciematu!”
“Sākumā pasaulē bija ļoti maz netaisnību. Bet katrs nākamais kādu pielika klāt no sevis, allaž uzskatot, ka tas tāds nieks vien ir. Un jūs redzat, kur mēs šodien esam nonākuši.”



Stāsts pārdomām

Pirms daudziem gadiem vientuļnieks, ko vēlāk ļaudis pazina kā svēto Savinu, dzīvoja kādā no šī apvidus alām. Tajos laikos Viskosa bija neliels robežpunkts, kur mēdza apmesties tiesas vajāti bandīti, kontrabandisti, prostitūtas, piedzīvojumu meklētāji, kas raudzīja pēc domubiedriem, slepkavas, kas te rada patvērumu starp noziegumiem. Ļaunākais no viņiem bija kāds arābs, vārdā Ahabs, kas pārvaldīja miestiņu un tā apkārtni, ievākdams pārmērīgus meslus no zemniekiem, kuri joprojām gribēja dzīvot godpilnu dzīvi.
Kādu dienu Savins pameta savu kalnu alu, ieradās Ahaba mājās un lūdza atļauju pārnakšņot. Ahabs iesmējās: “Vai tad tu nezini, ka es esmu slepkava, kurš jau uzšķērdis daudzus jo daudzus šeit, savā zemē, un tava dzīvība man nav ne graša vērta?”
“Es to zinu,” Savins teica. “Bet es esmu piekusis dzīvot alā. Un labprāt te paliktu vismaz vienu nakti.”
Ahabs zināja par svētā slavu, kas bija tikpat liela kā viņējā, tāpēc jutās mazliet neveikli – viņš nevēlējās savu varenību dalīt ar tik vāju vīru. Jautājums bija izlemts: svētais jānogalina šonakt pat, lai visiem pierādītu, ka viņš ir vienīgais un īstais šī miestiņa pavēlnieks.
Abi kādu brīdi aprunājās. Ahabu dziļi iespaidoja svētā vīra vārdi, bet slepkava jau bija pārāk pagrimis un vairs neticēja labajam. Viņs norādīja vietu, kur Savinam atlaisties, un ņēmās rūpīgi slīpēt un asināt savu dunci. Savins, kādu brīdi viņu vērojis, aizvēra acis un aizmiga.
Ahabs asināja dunci visu nakti. Bet no rīta, kad Savins pamodās, Ahabs sēdēja viņam līdzās un raudāja.
“Tev nebija bail no manis, un tu mani pat nenosodīji. Pirmoreiz kāds cilvēks pavada nakti manās mājās, ticēdams, ka es varu būt arī labs un sniegt patvērumu tam, kas to lūdz. Un tikai tava ticība, ka es varu būt taisns, ļāva man to izdarīt.”
No šā brīža Ahabs pameta savu kriminālo pagātni un ķērās pie jaunas kārtības ieviešanas visā apkaimē. Viskosa no pierobežas iebraucamās vietas, kurā mudžēja no sabiedrības padibenēm, pārvērtās par nozīmīgu tirdzniecības centru starp divām valstīm.





atbalstīt projektu





jaunākie komentāri