tikainesakinevienam.lv

stāsti pārdomām


Stāsts pārdomām


Pēc tam, kad Ahabs bija nodibinājis mieru ciematā, padzinis no likuma bēguļojošos un moderznizējis lauksaimniecību un tirdzniecību, viņš uzaicinājis vakariņās savus draugus un pagatavojis tiem sulīgu gaļas gabalu. Piepeši tas pamanījis, ka beigusies sāls.
Tad Ahabs pasaucis dēlu:
“Aizej, dēls, līdz ciematam un nopērc sāli. Bet maksā tieši tik, cik prasīts: ne vairāk, ne mazāk.”
Dēls izbrīnījies:
“Tēt, es saprotu, ka nevajadzētu maksāt par daudz, bet, ja var mazliet nokaulēt, kāpēc gan neietaupīt naudu?”
“Lielā pilsētā tā būtu parasta lieta, bet tādā mazā ciematā kā mūsējais tas varētu izraisīt postu.”
Dēls vairs neko nejautājis. Bet ielūgtie viesi tomēr gribējuši zināt, kāpēc gan nevarētu pirkt sāli lētāk. Un Ahabs atbildējis:
“Ja kāds pārdod sāli lētāk, nekā tā maksā, tas nozīmē, ka viņam ir pavisam trūcīgi ar naudu. Un ikviens, kas centīsies izmantot šo situāciju, būs izrādījis necieņu pret šī vīra pūliņiem un sviedriem.”
“Bet tas taču ir pārāk nenozīmīgs sīkums, lai sagrautu ciematu!”
“Sākumā pasaulē bija ļoti maz netaisnību. Bet katrs nākamais kādu pielika klāt no sevis, allaž uzskatot, ka tas tāds nieks vien ir. Un jūs redzat, kur mēs šodien esam nonākuši.”

Stāsts pārdomām


Pirms daudziem gadiem vientuļnieks, ko vēlāk ļaudis pazina kā svēto Savinu, dzīvoja kādā no šī apvidus alām. Tajos laikos Viskosa bija neliels robežpunkts, kur mēdza apmesties tiesas vajāti bandīti, kontrabandisti, prostitūtas, piedzīvojumu meklētāji, kas raudzīja pēc domubiedriem, slepkavas, kas te rada patvērumu starp noziegumiem. Ļaunākais no viņiem bija kāds arābs, vārdā Ahabs, kas pārvaldīja miestiņu un tā apkārtni, ievākdams pārmērīgus meslus no zemniekiem, kuri joprojām gribēja dzīvot godpilnu dzīvi.
Kādu dienu Savins pameta savu kalnu alu, ieradās Ahaba mājās un lūdza atļauju pārnakšņot. Ahabs iesmējās: “Vai tad tu nezini, ka es esmu slepkava, kurš jau uzšķērdis daudzus jo daudzus šeit, savā zemē, un tava dzīvība man nav ne graša vērta?”
“Es to zinu,” Savins teica. “Bet es esmu piekusis dzīvot alā. Un labprāt te paliktu vismaz vienu nakti.”
Ahabs zināja par svētā slavu, kas bija tikpat liela kā viņējā, tāpēc jutās mazliet neveikli – viņš nevēlējās savu varenību dalīt ar tik vāju vīru. Jautājums bija izlemts: svētais jānogalina šonakt pat, lai visiem pierādītu, ka viņš ir vienīgais un īstais šī miestiņa pavēlnieks.
Abi kādu brīdi aprunājās. Ahabu dziļi iespaidoja svētā vīra vārdi, bet slepkava jau bija pārāk pagrimis un vairs neticēja labajam. Viņs norādīja vietu, kur Savinam atlaisties, un ņēmās rūpīgi slīpēt un asināt savu dunci. Savins, kādu brīdi viņu vērojis, aizvēra acis un aizmiga.
Ahabs asināja dunci visu nakti. Bet no rīta, kad Savins pamodās, Ahabs sēdēja viņam līdzās un raudāja.
“Tev nebija bail no manis, un tu mani pat nenosodīji. Pirmoreiz kāds cilvēks pavada nakti manās mājās, ticēdams, ka es varu būt arī labs un sniegt patvērumu tam, kas to lūdz. Un tikai tava ticība, ka es varu būt taisns, ļāva man to izdarīt.”
No šā brīža Ahabs pameta savu kriminālo pagātni un ķērās pie jaunas kārtības ieviešanas visā apkaimē. Viskosa no pierobežas iebraucamās vietas, kurā mudžēja no sabiedrības padibenēm, pārvērtās par nozīmīgu tirdzniecības centru starp divām valstīm.



atbalstīt projektu




reklāma citātu kartotēkā