TikaiNesakiNevienam.lv


Tēma: "stāsti pārdomām"


Stāsts pārdomām

Kāds varens zintnieks, gribēdams pazudināt karaļvalsti, akā, no kuras smēla iedzīvotāji, iebēra apburtu indi. Līdzko no tās kāds dzēra, tūlīt sajuka prātā.
Nākamajā dienā no akas jau bija dzēruši un sajukuši prātā visi pavalstnieki, tikai ne karalis un viņa ģimene – tiem bija sava aka, ko lielais burvis nespēja saindēt. Karalis noraizējies centās saņemt grožus rokās, izdodams virkni lēmumu, kam bija jāgādā par tautas drošību un veselību. Taču arī policisti un inspektori bija dzēruši saindēto ūdeni, karaļa pavēles tiem likās muļķīgas, un viņi tās nepildīja. Kad par šiem lēmumiem uzzināja iedzīvotāji, viņi uzskatīja, ka valdnieks sajucis prātā un izdod bezjēdzīgus rīkojumus. Ļaudis devās uz pili un pieprasīja karaļa atkāpšanos. Izmisušais karalis jau grasījās atdot troni, kad karaliene viņu apturēja, sacīdama:
“Iedzersim arī mēs no kopējās akas! Tad mēs kļūsim tādi paši kā viņi.”
Tā arī notika: karalis un karaliene iedzēra vājprāta ūdeni un acumirklī sāka gvelzt muļķības. Bet pavalstnieki apķērās: ja reiz karalis atkal ir tik gudrs, kāpēc neļaut tam valdīt tālāk? Un valsts turpināja dzīvot mierā un saticībā, lai gan tās iedzīvotāju uzvedība bija pavisam citāda nekā kaimiņvalstīs. Arī karalim neviens netraucēja laimīgi valdīt līdz mūža beigām.



Stāsts pārdomām

Daudzviet pasaulē dievnamu durvis ir atvērtas vienmēr. Tas nav tikai tāpēc, lai greznās celtnes apmeklētu tūristi, bet gan tādēļ, lai cilvēki varētu pielūgt Dievu jebkurā brīdi, kad viņi jūt šādu vajadzību. Kāds mācītājs dienas vidū ienācis savā baznīcā. Viņš pamanījis kādu pavecu vīru, kurš izskatījies netīrs, diezgan nodilušā apģērbā, neskūtu vaigu. Vīrs piegājis pie altāra, nometies ceļos, jau pēc īsa brīža piecēlies un steidzīgiem soļiem devies projām. Dienu pēc dienas mācītājs vienā un tajā pašā laikā šo vīru sastapis baznīcā. Viņam tas licies aizdomīgi, varbūt šis cilvēks pēta, ko te var nozagt, prātojis draudzes gans. Tāpēc nākamajā dienā viņš ienācēju uzrunājis. Vecais vīrs mācītājam stāstījis, ka dabūjis darbu attālajā fabrikā. Pusdienas laiks esot tikai pusstundu garš, tāpēc viņš nevarot ilgi baznīcā kavēties. «Es jau nemaz tā īsti nemāku lūgt. Gribu tikai sacīt: «Kungs Jēzu, esmu tik priecīgs, kopš Tevi sastapu un tu mani atbrīvoji no grēkiem. Par Tevi es domāju katru dienu. Pieņem šo manu lūgšanu, te nu es esmu Tavā priekšā, tikai – lai pateiktos, šodien.» Vīrs atvadījies no mācītāja un aizsteidzies uz darbu. Akurātais mācītājs pēc sarunas noslīdzis pie altāra un tik sirsnīgi lūdzis Dievu, ka asaras sākušas plūst pa vaigiem. Vārdu pa vārdam viņš atkārtojis vecā vīra sacīto: «Kungs Jēzu, esmu tik priecīgs, kopš Tevi sastapu un Tu mani esi atbrīvojis no grēkiem. Patiesībā es jau nemaz neprotu tā īsti Tevi lūgt, bet es domāju par Tevi katru dienu. Pieņem šo manu lūgšanu, te nu es esmu Tavā priekšā, tikai – lai pateiktos, šodien.» Dienu gaitā mācītājs pamanījis, ka vecais vīrs vairs nenāk uz dievnamu. Fabrikā apvaicājoties, viņš uzzinājis, ka šis cilvēks ir gluži vientuļš, saslimis un ievietots slimnīcā. Tur savukārt visi par viņu brīnījušies. Sirdzēju neviens neapmeklējot, viņš nesaņemot ne augļus, ne ziedus, bet esot tik laipns, priecīgs un iedvešot mieru visiem, stāstījušas māsiņas. Mācītājs apsēdies uz vecā vīra gultas un apvaicājies par veselību. «Paldies, man klājas labi. Māsiņas ir nogurušas, un viņas jau nezina, ka katru dienu ap pusdienas laiku pie manis atnāk tas Kungs. Apsēžas uz gultas malas, saņem manu roku un saka: «Esmu tik priecīgs, kopš tevi sastapu un varēju atbrīvot no grēkiem. Patiesībā es esmu tik priecīgs par tavu lūgšanu un domāju par tevi katru dienu. Te nu es esmu kopā ar tevi, tikai – lai pateiktos, šodien.»



Stāsts pārdomām

Mīļais draugs. Kā tev klājas? Man tikko bija jānosūta tev ziņa, lai pateiktu, cik ļoti rūpējos par tevi.
Vakar redzēju tevi sarunājamies ar saviem draugiem.
Visu dienu gaidīju un cerēju, ka tu varbūt gribēsi parunāt ar mani. Es tev dāvāju saulrietu, lai vari pabeigt savu dienu, kā arī atspirdzinošu vēsmu, lai tevi atpūtinātu… un gaidīju. Bet tu nenāci. Tas mani sāpina… taču es joprojām tevi mīlu, jo esmu tavs draugs.
Pagājušo nakti redzēju tevi guļam un ļoti vēlējos pieskarties tavai pierei, tāpēc ļāvu mēness gaismai apspīdēt tavu seju. Un atkal gaidīju, vēlēdamies steigties lejā, lai mēs varētu aprunāties. Man ir tik daudz dāvanu tev! Tu atmodies un aizsteidzies uz darbu. Un lietus lāses bija manas asaras.
Ja vien tu mani uzklausītu! Es tevi mīlu! Es mēģinu to tev pateikt debesu zilgmē un neuzkrītošajā zāles zaļumā. Es to čukstu koku lapās, izdvešu to puķu krāsās, izkliedzu to kalnu straumēs un skandinu to putnu mīlas dziesmās. Es apņemu tevi ar saules siltumu un izplatu gaisā dabas aromātus. Mana mīlestība pret tevi ir dziļāka par okeānu un lielāka par vislielākajām vēlmēm tavā sirdī!
Es tev vairs neuzbāzīšos, jāizšķiras ir tev pašam. Es esmu izvēlējies tevi un gaidīšu… jo es tevi mīlu. Prasi man!
Parunā ar mani! Lūdzu, neaizmirsti mani. Man ir daudz kā,ko dalīt ar tevi. Tavs Draugs Dievs.



Stāsts pārdomām

Mans ceļš uz darbu iet caur kādu parku. Tā viendien ejot skatos, uz soliņa sēž meitene. Viņa bija ļoti bēdīgu seju, netīrās drēbēs. Bet visi gāja viņai garām. Godīgi sakot – neuzdrošinājos viņai iet klāt. Aizgāju tālāk. Atskatīdamies. Viņa ne ar vienu nerunāja. Un neviens ar viņu nerunāja. Vispār jau šis parks nav īstā vieta, kur mazām meitenēm vienām spēlēties, es nodomāju un aizgāju uz darbu.
Nākamajā rītā pārsteigums – viņa vēljoprojām tur sēž. Tieši tajā pašā vietā un tikpat bēdīga. Un vēljoprojām visi gāja viņai garām. Manī bija liela cīņa – aiziet pie viņas? Ko es viņai teikšu? Ko tie apkārtējie par mani padomās? Kas viņa vispār ir un ko te dara?
Es pagāju garām. Bet tad tomēr apstājos, pagriezos un gāju atpakaļ pie viņas. Nu jāuzzin tomēr – varbūt kautkas viņai noticis.
Ejot tuvāk es ievēroju, ka viņas sejā ir kautkas īpašs. Nē, seja jau kā seja. Nezinu. Man tuvojoties viņa nodūra savas acis vēl vairāk. Pienācis klāt es smaidot teicu – Sveika! :) Viņa klusi pie sevis attrauca – Labdien. Kaut arī man tas nebija pierasts es centos turpināt smaidīt un turpināju sarunu un jautāju kāpēc viņa ir tik bēdīga. “Jo esmu savādāka”. Jā, es priecīgs atbildēju, tieši tāda tu esi! Meitene bija neizpratnē un palūkojās uz mani vēl bēdīgāk – “nu tur jau tā nelaime!”.
Es neņēmu vērā un teicu – Tu esi līdzīga mazam eņģelītim!
Viņa lēnām sāka smaidīt – Tiešām?
Jā, tāda maziņš, mīļš eņģelītis, kas sargā šeit visus garāmgājējus – es viņai teicu.
Viņa smaidot piecēlās, un teica: “Zini, es esmu tavs sargeņģelis. Beidzot tu domāji arī par kādu citu, ne tikai par sevi. Tik ilgi man šeit bija jāsēž bēdīgai, lai tu pie manis atnāktu. Bet nu mans darbs ir galā!”
Es izbrīnīts aizstāvējos – bet neviens tač neatskatījās uz tevi!
Viņa smaidīdama teica “viņi mani neredzēja” un viņa aizgāja…
Es neskrēju pakaļ. Jo mans sargeņģelis ir līdz ar mani vienmēr. Es zinu, ka Dievs viņu atkal sūtīs, kad man viņu atkal vajadzēs. Lai izglābtu no kāda vai varbūt no sevis…



Stāsts pārdomām

Ja pasaules iedzīvotāju skaitu proporcionāli pārnestu uz ciematu ar 100 ļaudīm, tad ciemā dzīvotu: 57 aziāti, 21 eiropietis, 14 amerikāņi, 8 afrikāņi, 52 sievietes, 48 vīrieši, 70 krāsainie, 30 baltie, 70 nekristieši, 30 kristieši, 89 heteroseksuāļi, 11 homoseksuāļi, 6 personām piederētu 59% visu īpašumu un visi seši būtu no ASV, 80 cilvēki dzīvotu zem iztikas minimuma, 70 būtu analfabēti, 50 justu pastāvīgu izsalkumu, 1 cilvēks būtu tuvu nāvei, 1 cilvēks būtu gatavs dzimt, 1 (un tiešām tikai 1) personai būtu augstākā izglītība, 1 cilvēkam būtu dators.
Ja uz pasauli skatāmies no šīs perspektīvas, jāsaprot, ka šai pasaulei vajag vairāk saprašanas, iejūtības un izglītības.
Un vēl kas interesants… Ja šodien juties vairāk vesels nekā slims, tad Tu esi laimīgāks par vismaz 500 miljoniem cilvēku, kam ir neārstējamas kaites. Ja Tev ir jumts virs galvas, drēbes, ēdamais un ledusskapis, tad esi bagātāks par 75% pasaules iedzīvotāju. Ja Tev ir konts bankā un mazliet naudas kabatā, tad Tu piederi pie 8% pasaules bagātnieku. Ja Tavi vecāki vēl ir dzīvi un dzīvo kopā, tad tas ir liels retums pasaulē! Ja Tu esi izlasījis šo, tad vari justies laimīgāks par 2 miljardiem cilvēku, jo Tu proti lasīt!
Mīli, it kā Tev neviens nekad nebūtu darījis pāri, dejo, it kā neviens Tevi nenovērotu, dziedi, it kā neviens neklausītos, dzīvo, it kā debesis būtu uz zemes.





atbalstīt projektu




mēneša jubilāri