tikainesakinevienam.lv

stāsti pārdomām


Stāsts pārdomām


Stāsts ir par kādu klosteri, ko bija piemeklējuši grūti laiki. Reiz tas bija bijis spēcīgs ordenis, bet 17., 18.gs. piedzīvoto vajāšanu un 19.gs. antireliģijas uzplaukuma rezultātā no dižā ordeņa pāri bija palikusi viena pussagruvusi ēka un pieci mūki- abats un vēl četri, visi jau pāri 70 gadu vecumam.
Klostera apkaimē dziļi mežā atradās neliela būdiņa, ko rabīns, kas dzīvoja kaimiņpilsētā, izmantoja kā vietu, kur patverties vientulībā. Daudzus gadus nododamies lūgšanām, vecie mūki bija ieguvuši īpašas spējas, un viņi ik reizi nojauta, kad rabīns atkal ieradies savā patvertnē. -Rabīns ir mežā, rabīns ir mežā,- viņi viens otram čukstēja. Nomocījies ar domām par sava ordeņa iznīcību, abats vienā tādā reizē iedomājās aiziet pie rabīna un pajautāt, vai tam neatradīsies kāds padoms, ko iesākt, lai klosteri glābtu.
Rabīns protams laipni uzņēma abatu savā būdiņā, bet, kad tas paskaidroja vizītes iemeslu, rabīns vienīgi varēja izteikt savu līdzjūtību.
-Es saprotu, ko tas nozīmē, -viņš izsaucās. -Gars ir pametis cilvēkus. Manā pilsētā ir gluži tāpat. Reti kurš vairs atnāk uz sinagogu.
Tā vecais abats un rabīns kopā noraudāja pa asarai, tad palasīja fragmentus no Toras un rāmi pārrunāja garīgos jautājumus. Pienāca laiks, kad abatam bija jādodas projām. Abi apskāvās.
-Cik lieliski, ka mēs pēc tik ilgiem gadiem beidzot esam satikušies,- abats izsaucās,- bet man tomēr ļoti gribētos rast atbildi uz jautājumu, kura dēļ esmu atnācis. Vai tiešām tu man nespēj dot kaut niecīgāko padomu, kā rīkoties, lai glābtu savu mirstošo ordeni?
-Man ļoti žēl,- rabīns atbildēja,- bet man tiešām nav ko tev ieteikt. Es tikai varu pasacīt to, ka viens no jums ir Mesija.
Kad abats atgriezās klosterī, mūki viņu apstāja, vaicādami:
-Nu, ko rabīns teica?
-Viņš nespēja mums palīdzēt- abats atteica.- Mēs abi paraudājām un kopā palasījām Toru. Vienīgais, ko viņš pateica, pirms es devos projām, bija tādi mistiski vārdi, ka viens no mums ir Mesija. Nemaz nezinu, ko domāt.
Nākamajās nedēļās un mēnešos sirmie mūki prātoja un domāja, kāda gan varētu būt rabīna vārdu patiesā nozīme. Viens no mums ir Mesija? Vai tiešām viņš ar to ir domājis kādu no klosterī palikušajiem mūkiem? Vai tas varētu būt abats? Jā, nudien, ja tas ir kāds no mūkiem, tas vienīgi tēvs abats. Viņš ir mūsu vadonis jau veselu paaudzi. Bet tikpat labi viņš varēja domāt brāli Tomasu. Neapšaubāmi, brālis Tomass ir svēts vīrs. Ikviens zina, ka Tomass izstaro gaismu. Pavisam droši var apgalvot, ka viņš nav domājis brāli Elredu! Elreds laiku pa laikam kļūst untumains un kaprīzs. Bet, ja tā labi padomā, kaut arī viņš ir kā dadzis acī, Elredam beigās vienmēr izrādās teisnība.Varbūt rabīns patiesi domāja brāli Elredu?Bet ne jau nu brāli Filipu. Filips ir tik neaktīvs, no viņa nav nekāda labuma. Bet, lai cik dīvaini tas liktos, viņam piemīt spēja uzrasties tieši tajā mirklī, kad viņa palīdzība ir visvairāk nepieciešama. Varbūt Filips ir Mesija? Nepārprotami, rabīns jau nu nedomāja mani. Viņš to gluži vienkārši nevarēja iedomāties, jo es esmu pavisam vienkāršs cilvēciņš. Bet ja nu tomēr? Ja nu es, izrādās, esmu Mesija? Ak, Dievs, tikai ne es, tas taču nav iespējams!
Tā pārsprieduši rabīna izteikumu, sirmie mūki sāka izturēties viens pret otru ar īpašu cieņu- ja nu kāds no viņiem patiesi izrādītos Mesija. Šī paša iemesla dēļ viņi sāka ar īpašu cieņu izturēties arī paši pret sevi- ja nu tieši viņš pats izrādītos Mesija.
Tā kā mežs, kurā atradās klosteris, bija ļoti skaists, tad reizi pa reizei ļaudis joprojām tajā vēl iegriezās, lai atpūstos nelielajā zālienā, pastaigātos pa ēnainajiem celiņiem vai nodotos meditācijai noplukušajā kapelā. Cilvēki šo apciemojumu reizēs intuitīvi sāka izjust neparasto auru, ko izstaroja pieci vecie mūki un kas izplatījās pa visu klostera teritoriju. Paši neapzinādamies kāpēc, ļaudis sāka nākt uz klosteri daudz biežāk gan atpūsties, gan izkustēties, gan nodoties lūgšanām. Viņi sāka aicināt līdzi savus draugus.
Tad kādu dienu pajauns vīrietis sāka sarunu ar vecajiem mūkiem. Vēlāk viens no tiem uzaicināja viņu tiem pievienoties. Pirmajam vīrietim sekoja nākamais, tad vēl un vēl. Dažu gadu laikā klosterī bija atjaunojies plaukstošs ordenis un, pateicoties rabīna dāvanai, tas kļuva par visas valsts gaismas un garīguma centru.

Stāsts pārdomām


Kāds ateists reiz vaicāja mazai meitenītei:
“Kāds ir tavs Dievs?”
Meitenīte atbildēja:
“Tik liels, ka tava galva to nesaprot, un tik mazs, ka manā sirdī dzīvo.”

Stāsts pārdomām


Reiz divi eņģeļi devās garā un grūtā ceļā. Pienāca vakars, un viņi piestāja kādā bagāta zemnieka mājā, lūdzot naktsmājas. Zemnieks bija skops, nedeva vakariņas un aizsūtīja gulēt uz pagrabu. Otrā rītā eņģeļi piecēlās pārsaluši un stīviem kauliem. Vecākais ieraudzīja griestos caurumu. Eņģeļiem vienmēr viss pa rokai, tāpēc izvilka no azotes instrumentus un aizmūrēja caurumu. Tad viņi devās tālāk, līdz vakarā nonāca pie lauku būdas. Tur dzīvoja ļoti nabadzīgi zemnieki, kuri deva eņģeļiem cienastu un pat izguldīja savās gultās. No rīta sabēdājies saimnieks viņiem stāsta, ka govs pa nakti nomirusi…
Mazākais eņģelis prasa lielākajam: kā tu varēji to pieļaut? Tur, kur neviens mūs negaidīja, tu izdarīji labu darbu – aizmūrēji caurumu, bet te tu pieļauj govs nāvi. Tad vecākais teica, ka ne vienmēr viss ir tā, kā izskatās. Pie bagātā viņš redzējis, ka caurumā ir milzīgi zelta krājumi. Aizmūrējis, lai bagātais netiek tiem klāt. Savukārt nabadzīgā zemnieka mājās naktī bija ieradies nāves eņģelis, kurš klusi lavījies pie saimnieces, viņš aizsūtījis to pie gotiņas.
Ne vienmēr ir tā, kā izskatās, un pat visļaunākā lieta beigu beigās var būt tā, kas izglābusi no vēl lielākas nelaimes.

Stāsts pārdomām


Es iesēdos vannā. Patīkams siltums apskalo manu ķermeni. Viss padarīts – vakars – nedēļas nogale. Pasakaini skaista sajūta manī un ap mani. Es izstiepju locekļus. Manā pamazajā vannā vēl ir tieši tik daudz vietas. Vai gan ir uz pasaules kāds cilvēks, kam nepatīk atlaisties un baudīt vannu? Es to nespēju iedomāties. Dažas minūtes es guļu pavisam klusu. Es baudu acumirkli. Man ir bezgala daudz laika, ko es varu veltīt vienīgi sev. Es paņemu grāmatu, tā ir uz soliņa blakus vannai. Pēc manas sievas domām to sen jau vajadzēja izmest ārā, bet man tas šķiet ļoti praktisks. Tas noder par grāmatu plauktiņu. Bet par laimi man pašlaik nav jānododas diskusijām par to. Es esmu jau iedziļinājies savas grāmatas pirmajās rindās. Viss, kas mani nomāca un uztrauca, izgaist no manām domām. Pazūd tāpat kā pēdējais saspringums siltajā ūdenī. Es nezinu, cik ilgi tā jau sēžu. Pavisam nejauši, varbūt pāršķirot lapu, mans skatiens krīt uz vannas malu. Uz sienas malu, kas izlikta ar 7 flīžu rindām. Tad es viņu ieraugu. Astoņas garas kājas, neliels rumpis. Bērnībā mēs to saucām par “nāvi”. Baidījāmies no viņa. Interesanti, kāpēc? Tas taču ir tikai zirneklis, bez tam pavisam nekaitīgs. Es redzu ka viņš balansē uz vannas malas, acīmredzot gribēdams uzrāpties augšā. To mēģina viņi visi, es nodomāju. Tas nebūt nav pirmais zirneklis, ko es šeit redzu. Runā, ka zirnekļi esot laba klimata vēstneši. Viņš to nespēs. Flīzes viennozīmīgi ir par slidenu. Pa to starpu tas uzrāpies pusflīzes augstumā, te tas atkal noslīd lejā. Galapunkts vannas mala. Par laimi man, jo kā jau teicu, mūsu vanna nav nekāda diženā. Viņam nebūt nav man vannā jāsastāda kompānija. Kamēr es minu, vai viņš spēs uzrāpties līdz augšai vai ne, es esmu pavisam aizmirsis grāmatu savā rokā. Zirneklis atkal atsācis savu bīstamo, grūto kāpienu. Šoreiz viņam paveicas labāk. Viņš tiek tālāk augšup ka pagājušo reizi. Bez apstājas tas dodas uz augšu. Apbrīnojami, es domāju. Te tas atkal slīd atpakaļ. Ne līdz pašai lejai, bet tomēr. Nē, viņš netiks līdz augšai! Kaut kad tas ienirs pie manis patīkamajā, siltajā slapjumā un droši vien nebūt nejutīsies tik patīkami kā es. Varbūt man pārvarēt sevi, noņemt to no sienas un izmest ārā? Es nepaspēju izdomāt šo domu līdz galam, vēl jo mazāk iesākt kaut ko. Viņš ir ko atklājis. Proti, grubuļaino atstarpi starp līdzenajām flīzēm. Ar visām savām priekškājām – man pat rodas iespaids, ka visas viņa kājas pārvērtušās par priekškājām – tas taustās pēc šīs vertikālās salaiduma vietas. Ātri tas uzrāpjas jau 4 flīžu rindas. Viņš to tomēr spēs! Viņam tik jāiet pa šo iezīmēto ceļu. Ko gan līdz pārdomas par brīvību un pašapliecināšanos, ja šis ir ceļš, kas ved augšup? Tas jau tā ir gana grūts. Tāpēc viņš tagad nedaudz atpūšas. Viņš to var atļauties. Nu tas ir uz daudzsološa ceļa. Ilgu laiku tas sēž pavisam mierīgi. Es iedomājos savu grāmatu. Vēl joprojām es to krampjaini turu virs ūdens virsmas. Kuru teikumu gan es lasīju, pirms zirneklis novērsa manu uzmanību? Manas acis meklē to. Bet patiesībā nemaz nemeklē. Tās aizklīst atkal pa kreisi uz zirnekļa pusi. Tieši īstajā brīdī, jo zirneklis ir atpūties. Bet, ak šausmas, tas arī aizmirsis, kurš ceļš ved uz augšu! Vai man to saukt par pārgalvību, vieglprātību vai vienkārši muļķību? Četras ar pusi flīžu rindas uzrāpies, nu tas mēģina piekto pārvarēt, rāpjoties pa gludo flīzi. Es aizturu elpu. Vai viss bijis velti? Lūk, tas atkal slīd, paspēj vēl pieķerties. Viņš sēž pavisam mierīgi. Padomāt viņš nespēj, es atceros. Nu tas atkal taustās. Jau ar kājām uztaustījis savu vertikālo savienojuma vietu. Šoreiz tas vairs nepamet savu drošo ceļu. Nu viņš to spēs. Vēl viena flīžu rinda. Nu viņš jau ir uz nelīdzenās sienas. Viņš tiešām pārvarējis 7 baltas flīzes, vertikāli uz augšu. Kas to būtu domājis. Tas uztaustīja un izmantoja vienīgo ceļu, kas varēja noderēt. Gudrs radījums, es nodomāju. Cik gan bieži mēs, cilvēki, esam daudz dumjāki. Mēs, ar saprātu apdāvinātas būtnes. Cik gan bieži mēs atslīdam atpakaļ un pūlamies veltīgi. Apsūdzam sevi un savu ceļu. Neredzam ceļu, kurš ved uz augšu un ir tik parocīgs. Protams, ne bez grūtībām, tāpat kā zirneklim. Un droši vien arī ne tik izskatīgi un plati kā gludās, baltās flīzes ir pārējie ceļi. Tad es atkal iedziļinos grāmatas lasīšanā, mans zirneklis karājas pie griestiem – sava mērķa un es vēl nodomāju; no šī zirnekļa tu vari pamācīties. Jēzus saka: Es esmu ceļš, Patiesība un Dzīvība; neviens nenāk pie Tēva kā vien caur mani.

Stāsts pārdomām


Es neticu uzvarētāju patiesībai. Es neticu uzvarēto patiesībai. Gan vieni, gan otri vienādi melo. Gan vieniem, gan otriem ir tieksme pārspīlēt savu labsirdību un noliegt pretinieka nopelnus pat tad, ja viņi cenšas notikumus aprakstīt pēc iespējas taisnīgāk un precīzāk.
Es neticu, ka seni apvainojumi, kuru iemesli jau aizmirsti, var likt cilvēkiem ķerties pie ieročiem tagad. Es neticu, ka cilvēku var nosaukt par ienaidnieku tikai tāpēc, ka viņš tic tam, kam netici tu.
Es ticu vienkārši patiesībai. Es viņu meklēju. Iespējams, es to nekad neatradīšu, bet tāda ir manas dzīves jēga – ja nemeklējam patiesību, tad kāpēc gan dzīvot? Katrs dzīvē meklē savu patiesību, viens pavisam niecīgu, cits lielu. Es arī meklēju – savējo. Nezinu – varbūt citiem būs dota iespēja to atrast, bet es ceru kaut vai tikai pietuvoties. Pēc manis atnāks citi.
Es ticu tam, ka cilvēki jāvērtē ne pēc tā, kādu dievību ceļiem viņš seko, bet pēc viņa darbiem. Radi, labo sava Dieva vārdā – tam es ticu.
Kādam Dievam ticu es? Tā ir mana un Visuma darīšana. Viņa priekšā es arī atskaitīšos, kad pienāks mans laiks. Tā gadījies, ka man ir iekritis dzīvot tādā laikā, kad senā Tumsa no jauna atdzimst no nebūtības. Es nevaru pateikt, vai tas ir tas pats vai cits, bet tas ir Ļaunums, un es nedomāju tam padoties. Es saprotu, mēs visi ticam tam, ka mums ir jārada labais tā vārdā, kam ticam. Bet ticam mēs būtībā vienam un tam pašam.

Es ticu patiesībai.
Es ticu cilvēkiem.
Es ticu godīgumam.
Es ticu drošsirdībai.
Es ticu draudzībai.

Lai tie, kas netic tam, lai pasmejas par mani – man nospļauties. Ja šie izsmējēji, novēršoties no visa tā, spēs nosargāt savas dvēseles no Tumsas, lai viņiem veicas.
Es rakstu, lai brīdinātu citus no saldas burvības un aklas sekošanas citiem, aiz tiem, kas teiks – “tikai es zinu, kā vajag, sekojiet man”. Es vēlos, lai arī citi meklētu savu patiesību, nevis akli sekotu svešiem vārdiem. Es vēlos, lai cilvēki ietu nevis ceļu, kuru kāds parādījis, bet katrs savējo.
Lasiet grāmatas starp rindām – bet neaizmirstiet arī par rindām!
Meklējiet vārdu jēgu aiz vārdiem. Klausieties runās – bet skatieties uz darbiem.

Bet es aizeju – pa savu ceļu.

Stāsts pārdomām


„Pasaule atstās aiz sevis labāku tevi,“ Mēness domāja, lēni kāpjot lejā no kalna. Kājas grima sūnu mīkstajās klintīs, un visā augumā bija patīkams vieglums. Pamale pamazām kļuva gaišāka, un te vienā, te otrā pusē iedziedājās putni. Kalns sacīja: „Tūkstošiem gadu es te stāvēju, ciets un sasprindzis. Es biju izmisis un gaidīju nezin ko. Es nespēju pat gaudot, tāpēc manā vietā gaudoja vējš. Es nespēju paraudāt, tāpēc manā vietā raudāja lietus. Es bēgu no skarbās dzīves. Es mocījos, kaut arī nebija nekā tāda, kas sagādātu man ciešanas. Un es biju kļuvis vecs.
Manā alā bija apmeties kāds vīrs. Viņš bija atteicies no visiem pasaules labumiem un atnācis šurp, lai dzīvotu vientulībā un gremdētos pārdomās. Viņš man bija ļoti tuvs, jo bija tāds pats kā es. Viņš bija nelaimīgs un izmisīgi centās izrauties no apburtā šīs pasaules ciešanu loka. Un jo vairāk viņš to centās, jo vairāk vīlās. Kaut kur tālu debesīs bija augsts mērķis, bet likās, ka tas ņirgājas par viņu ar savu nesasniedzamību. Reizēm viņam likās, ka laime ir tik tuvu, ka tagad viņš ir kaut ko sapratis un atrodas uz pareizā ceļa, bet jau pēc brīža viss izrādījās māns. Ar asarām viņš skaloja manus akmeņus, un es jutu, ka dažreiz viņš nespēkā sit galvu pret alas sienu.
Šis vīrs savā mūžā bija sakrājis daudzas gudrības, taču arī tās nepadarīja vieglākus viņa pārdzīvojumus. Pacēlis rokas pret debesīm, viņš sauca: „Kāda jēga ir dzimt un mirt? Tikko tu esi kaut ko sapratis un iemācījies dzīvot, tevi sagaida tā kaulainā sieviete ar izkapti rokās.“
Atklāsme viņam atbildēja: „Mēs dzimstam un mirstam, lai katru reizi ieraudzītu pasauli no jauna. Un tikko mēs pie tās esam pieraduši un nesaskatām neko jaunu, mēs vairs neesam cienīgi dzīvot šajā pasaulē.
Viss dzīvais ir domāts, lai kļūtu par kaut ko vairāk, nekā tas ir. Man ir jākļūst par kaut ko vairāk, nekā es esmu. Un arī tev ir jākļūst par kaut ko vairāk, nekā tu esi. Kas neaug, tas sagrūst. Viens ēd, lai kļūtu par kaut ko vairāk. Otrs cenšas citus pārspēt. Trešais mācās. Ceturtais palīdz citiem. Vīrišķais un sievišķais savienojas, lai kļūtu par kaut ko vairāk. To dara visi, tikai katrs citādi.
Kļūt par kaut ko vairāk nevar, aizverot acis. To nevar, atraidot to, kas pastāv, un ieslēdzoties iedomu pasaulē. Tāpēc uzmanīgi visu vēro, jo pasaule ik mirkli ir jauna. Un pieņem to, kas notiek, jo viss ir no Dieva. Pieņem un izmanto, ko pasaule tev dod, lai kļūtu par kaut ko vairāk. Un priecājies par katru mirkli, jo bez šāda prieka dzīvei nav jēgas.“

Stāsts pārdomām


Mēness klausījās, kā pati ar sevi sarunājas askēta iekšējā balss.
„Es meklēju jēgu.“
„Jēgas nav. Pat vairāk nekā nav.“
„Ja tu atradīsi vienu jēgu, tā būs tikai papīra lapa ar zīmējumu, un vējš to aizraus projām.“
„Tu atradīsi otru jēgu, un tā būs kā silts un sulīgs sapnis, kā migla, ko vējš izkliedēs gaisā.“
„Ja tava jēga būs vējš, tad arī tas izslīdēs no taviem pirkstiem, jo viņam nav sākuma un beigu.“
„Ja tava jēga būs zeme, tad tu tūkstoškārt piedzīvosi, kā uz tās rodas un iznīkst dzīvība, kā vieni mīl, citi nogalina, visi vairojas, un visi nomirst.
Un tas būs tikai sīks puteklis Visumā.“
„Ja tava jēga būs Visums, tu miljoniem reižu vērosi, kā pulsē šis mirdzošo putekļu mākonis, un arī nevarēsi saprast, kāda jēga tam visam.“
„Ja tu jautāsi, no kurienes tas viss ir radies, ar kādu domu tas ir darīts un kas esi tu pats — jautājuma jautātājs, tad tu visu mūžu kliegsi, un tev atsauksies tikai atbalss.“
„Tu nekad neizkļūsi no krātiņa, kurā esi ieslodzīts, jo tīģeris esi tu pats, krātiņš esi tu pats, un arī tas, kurš skatās uz tīģeri, esi tu pats.“
„Tu meklē durvis, lai ieietu jaunā pasaulē, un, kad jau esi sataustījis rokturi, tu pamani, ka roktura nemaz nav, durvju nav, pasaules nav, un tas viss ir bijis tikai sapnis.“
„Un pamodies tu skrien pa pasauli, meklēdams durvis, bet nekur nevari aiziet, jo pasaule ir apaļa. Viss beidzas ar to, ar ko tas sākas, un viss sākas ar to, ar ko tas beidzas.“
„Tu esi gredzens, kas savienots pats ar sevi. Tu esi čūska, kas ēd savu asti. Un, ja pie tevis atnāk kāds, kas tevi saprot, tu ēd viņa asti un viņš ēd tavējo. Tu ēd sevi caur viņu, un, pat apēdis viņu, tu no viņa neko nesaproti un nesapratīsi.“
„Un arī pats apēsts, tu paliksi nesagremots, jo esi sodīts ar mūžību.“
„Kod sienās un grauz akmeņus, un tik un tā tu neko neizmainīsi. Tu nekad neuzzināsi, kas ir īsts un kas ir neīsts, kas ir labs un kas ir ļauns, kas esi tu un kas ir cits. Jo viss ir tas pats, un viss ir cits, un to nekad nevar saprast, jo jēgas nav.“
Askēts noguris iemiga, un Mēness vēroja, kā debesīs tāpat kā vienmēr spoži spīd saule. „Nav jēgas dzīvot, un nav jēgas nedzīvot,“ viņš nodomāja.
Kalns sacīja: „Cilvēks zaudē redzi tad, kad viņš grib kaut ko pamatot vai pierādīt. Viņš vairs neredz pasauli tādu, kāda tā ir. Viņš to redz tādu, kādu grib redzēt. Tāpēc vienkārši skaties, kāda tā ir.“

Stāsts pārdomām


Mēness sēdēja, ar pirkstu glāstīdams noplūkto puķīti, un kā apburts skatījās uz nelielo, plakano laukumiņu kalna galā. Migla slīdēja tam pāri, un pēkšņi baltajos mēness staros, kas caurauda miglu, izveidojās sudrabains sirmgalvja tēls.
Sirmgalvis uzrunāja Mēnesi: „Tu staigā pa šo pasauli, bet vēl nezini savu sūtību. Tagad, šajā dūmakainajā pilnmēness naktī, melnā kalna galā, es tev to atklāšu. Tuvojas jauns laikmets, un tu šo laikmetu sevī nes. Šī laikmeta elpa ir dziļa, un gaiss ir svaigs un smaržīgs. Šajā laikmetā sagrūs mūri. Tumsa saskarsies ar gaismu, un sāpes savienosies ar mīlestību. Klusums savienosies ar putnu dziesmām, un nāve savienosies ar dzīvību. Tas, kas tagad ir patiess, izrādīsies mainīgs, un ritums izrādīsies patiesība.“
„Tāpēc atstāj aiz sevis labāku pasauli.“
Laime teica: „Mani Dievs radījis, lai tu zinātu, kāds ceļš tev ejams. Ejot īsto ceļu, tu būsi laimīgs gan tagad, gan vienmēr turpmāk. Jūti mani, un tu nekad nepazudīsi.“
Ciešanas teica: „Mēs esam radītas, lai tu mācītos. Kad sastapsies ar mums, tu domāsi par visiem daudzajiem ceļiem, kurus varētu iet, un izvēlēsies no tiem labāko. Mēs rūpēsimies, lai tu nekad nekļūtu apmierināts un nejūtīgs. Mēs rūpēsimies, lai tu būtu redzīgs meklētājs.“



aktuāli




atbalstīt projektu




reklāma citātu kartotēkā