TikaiNesakiNevienam.lv


Tēma: "stāsti pārdomām"


Stāsts pārdomām

Kad rabīns Jišaks Meirs vēl bija zēns, kāds viņam jautāja: “Jišak, es tev iedošu vienu guldeni, ja tu man pateiksi, kur mājo Dievs.” Viņš atbildēja: “Es tev iedošu divus guldeņus, ja tu man varēsi pateikt, kur Viņš nemājo.”



Stāsts pārdomām

Kāds satraukts cilvēks reiz skrēja pie Sokrāta. “Klau, Sokrāt, man tas tev jāpastāsta, kā tavs draugs…”
“Pag!” gudrais viņu pārtrauca,” vai to, ko tu gribi man pateikt, esi vispirms caur trim sietiem izsijājis?
“Trim sietiem?” otrais izbrīnīts jautāja. “Jā, mans draugs, trim sietiem! Ļauj apskatīt, vai tas, ko tu gribi man pastāstīt, iet cauri trim sietiem. Pirmais siets ir patiesība. Vai esi pārliecinājies, ka viss, ko gribi man teikt, ir taisnība?” “Nē, es dzirdēju to stāstām, un …” “Tā,tā.Bet tu droši vien to pārbaudīji ar otro sietu, tas ir labuma siets. Vai tas, ko vēlies man pastāstīt, ir ja ne patiess, tad vismaz labs?” Otrais vilcinoties teica: “Nē, tas nē, tieši otrādi…”
“Tad”, gudrais viņu pārtrauca, “izmantosim vēl to trešo sietu un pajautāsim, vai ir nepieciešams to, kas tevi tik ļoti satrauc, man stāstīt.”
“Nepieciešams nu gluži nav…” “Tātad”, smaidīja Sokrāts, “ja jau tas, ko tu man tik ļoti gribi pastāstīt, nav ne patiess, ne labs, ne arī nepieciešams, tad atstāj to apraktu un neapgrūtini ar to ne sevi, ne mani!”



Stāsts pārdomām

Sālsvīriņam aiz muguras bija tāls ceļojums pa sausu apvidu un viņš nonāca pie jūras, kuru viņš nekad agrāk nebija redzējis. Viņš krastā apstājās un raudzījās uz svešo, kustīgo virsmu. Uz jautājumu, kas tas īsti esot, viņš saņēma atbildi:
“Es esmu jūra.”
Sālsvīriņš jautāja tālāk:
“Kas tā ir, jūra?”
Un jūra vuņam atbildēja:
“Tā esmu es!”
Tad sālsvīriņš domāja:
“Es tevi nespēju saprastu, lai arī es labprāt tevi saprastu. Es tikai nezinu, kā?”
Tad jūra atbildēja:
“Pieskaries man, tad tu mani sapratīsi!”
Sālsvīriņš pielieca uz leju savu pēdu un aizskāra jūru. Turklāt tam radās sajūta, it kā svešā radība kļūtu atpazīstama. Vīriņš atrāva kāju atpakaļ un redzēja, ka kāju pirksti bija pazuduši.
“Ko tu esi izdarījusi?” – viņš nobijies izsaucās.
Tad jūra atbildēja:
“Tev kaut kas no sevis jāatdod, lai spētu mani saprast.”
Un aizvien vairāk sālsvīriņš izšķīda ūdenī. Un uzreiz viņam bija sajūta, ka viņš jūru saprot aizvien labāk.



Stāsts pārdomām

Kāds misionārs novēroja kāda beduīna dīvaino izturēšanos. Tas arvien no jauna noliekas garšļaukus uz zemes un iespiež ausi tuksneša smiltīs.
Izbrīnījies misionārs viņam jautā:
“Ko tu tur īsti dari?”
beduīns atbild:
“Draugs, es klausos, kā raud tuksnesis: tas labprāt kļūtu par dārzu.”



Stāsts pārdomām

Reiz tika svinētas kāzas. Jaunajam pārim nebija daudz naudas, bet viņi tomēr vēlējās, ka ierastos daudzi viesi. Dalīts prieks ir dubults prieks, domāja viņi. Tām jābūt lielām svinībām, viņi nolēma, ar daudz viesiem. Kādēļ gan lai prieks netiktu arī viņiem? Starp cilvēkiem tagad taču valda vairāk ciešanas kā prieks. Tā nu viņi lūdza viesus katram paņemt līdzi pa pudelei vīna. Pie ieejas stāvēšot liela muca, kurā viņi varēs saliet savu vīnu.
Kad nu svinības tika atklātas, apkalpotāji skrēja pie mucas, lai smeltu no tās. Bet cik liels bija visu izbrīns, kad viņi manīja, ka tur ir tikai ūdens. Kā pārakmeņojušies viņi tur stāvēja, līdz viņiem kļuva skaidrs, ka ikviens no viņiem pie sevis bija nodomājis: “To pudeli ūdens, ko es tur ieliešu, neviens nemanīs.” Nu viņi zināja, ka tā domājis bija katrs no viņiem:” Šodien es varēšu svinēt uz citu rēķina.” Nemiers, nedrošība un kauns viņus pārņēma, kad beigu beigās bija jādzer ūdens. Un, kad ap pusnakti apklusa flautu spēle, visi klusēdami gāja uz mājām un ikviens zināja: svētki nebija notikuši.



Stāsts pārdomām

Reiz dzīvoja kāda sieviete, kas bija ļoti ļauna. Kādu dienu viņa nomira. Vecā sieviete savā dzīvē nebija izdarījusi nevienu labu darbu. Tad nāca eņģeļi, satvēra to un iemeta uguns jūrā. Taču viņas sargeņģelis tur stāvēja un domāja:” Vai es nevaru atminēties nevienu labu darbu, ko viņa būtu darījusi, lai to pastāstītu Dievam?” tad viņam kaut kas iešāvās prātā un viņš teica Dievam:” Viņa reiz savā sakņu dārzā izrāva divus sīpoliņus un iedeva tos kādai ubadzei.” Un Dievs uz to atbildēja:” Paņem šos sīpoliņus un turi tos iekšā šai jūrā, tā lai viņa tos var satvert un izkļūt ārā no jūras. Un ja tu viņu varēsi tādā veidā izvilkt laukā no jūras, tad lai viņa nonāk paradīzē, ja savukārt sīpoliņi notrūks, tad lai viņa paliek, kur ir. “Eņģelis skrēja pie sievietes un sniedza pretī sīpoliņu. “Nu, “teica viņš,” ķeries klāt, paskatīsimies, vai es tevi varēšu izvilkt. Un viņš lēnām sāka vilkt- un gandrīz jau bija viņu izvilcis. Bet, kad citi grēcinieki jūrā manīja, ka viņa tiek izvilkta laukā, viņi visi ķērās tai klāt, lai kopā ar viņu arī tiktu izvilkti. Bet sieviete bija ļoti ļauna un grūda viņus ar kājām nost un kliedza: “Tikai mani vienu jāizvelk un ne jūs. Tas ir mans sīpoliņš, ne jūsu. Tikko viņa to bija pateikusi, augs notrūka. Un sieviete iekrita atpakaļ uguns jūrā, un deg tur vēl līdz šai dienai. Bet eņģelis raudāja un devās prom.



Stāsts pārdomām

Jaunieši Ziemassvētku uzvedumam meklēja trīs ķēniņus. Viņi lūdz vairākus cilvēkus uzņemties šīs lomas. Viņiem katram tikai bija jāatnes kāds priekšmets, kas viņiem daudz ko nozīmē, kā dāvana Jēzus bērnam un jāpasaka pāris vārdi par to. Pirmais ķēniņš, vīrietis ap piecdesmit, silītes priekšā nolika kruķus. Tā bija pateicība, ka pēc smagas auto avārijas viņš atkal varēja staigāt. Otrais ķēniņš bija kāda divu bērnu māte. Kā dāvanu viņa atnesa autiņus, pateicībā par to, ka pēc veiksmīgas karjeras gadiem un depresijas laika viņa iemācījusies justies laimīga savas ģimenes mazajā pasaulītē. Trešais ķēniņš bija kāds jauns vīrietis ar baltu papīra lapu. To viņš nolika silītes priekšā un teica:” Es sākumā vispār negribēju nākt. Manas rokas ir tukšas kā šī papīra lapa. Mana sirds ir pilna ilgu pēc laimes, tā ir pilna nemiera, meklējumu un šaubu. Man ir cerība, ka tu, bērns silītē, nāc, lai mums kaut ko atnestu. Es esmu tukšs, bet mana sirds ir gatava saņemt.”





atbalstīt projektu





kalendārs